Ceturtā diena: DIEVA VALSTĪBA | "Pretrunīgas kultūras vērtības"
Aleks Braiens
Dieva Valstība ir svarīga
Dieva Valstība Jēzum bija un joprojām ir svarīga tēma.
Daži pat apgalvo, ka, esot uz šīs zemes, Jēzus visbiežāk runāja par Dieva Valstību, nevis kādu citu tēmu. Acīmredzot Valstība bija viena no svarīgākajām realitātēm. Jēzus stāstīja vairākas līdzības par Dieva Valstību (Mateja 13). Viņš pretstatīja Dieva Valstību (Viņa Tēva Valstību) šīs pasaules valstībām (Mateja 4:8-10). Savu misiju Viņš nodēvēja par Dieva Valstības nostiprināšanu uz šīs zemes (Mateja 4:17). Jēzus lūgšana “Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs tā arī virs zemes” (Mateja 6:10) parāda, ka Dievs vēlas, lai Viņa valstības principi kļūtu arī par šīs pasaules valstības principiem.
Dieva valstība Jēzum bija un joprojām ir svarīga tēma.
Valstībai, protams, ir arī Valdnieks. Dievs ir Savas valstības Valdnieks - Tēvs, Dēls un Svētais Gars ieņem vietu uz troņa. Viņi ir galvenie. Viņi izgudro likumus. Jēzus dzīve skaidri parāda, kāda ir valstība. Viņa dzīvē vērojama līdzjūtība, svētums, mērķis, patiesība un mīlestība. Viņa saskarsme ar cilvēkiem māca mums, kādai vajadzētu būt mūsu, kā valstības iedzīvotāju, saskarsmei ar līdzcilvēkiem. No dziedināšanas brīnumiem līdz pat praktiskajām mācībām par finansēm un upura nāvei pie krusta mēs redzam valstības vērtības. Jēzus nāca, lai parādītu mums Tēvu, lai mēs redzētu, kā Tēvs vēlas, lai mēs dzīvotu. Kristus mums māca zemes likumu, kura pamats, protams, ir mīlestības likums (Mateja 22:37).
Mūsu mērķis, esot šeit, nav noteikt Valdnieku vai valstības noteikumus un likumus. Mums ir jāuzzina, kā kļūt par valstības pilsoņiem. Kurš būs daļa no valstības? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, mēs pētīsim Mateja 5:1-14 - kalna svētrunas ievadu. Iespējams, tu jau esi dzirdējis, ka šī svētruna ir par to, kā mums būtu jādzīvo līdzīgi, kā Jēzus dzīvoja uz šīs zemes - saskaņā ar Dieva valstību. Tomēr šajos nedaudzajos ievadpantos Jēzus vēlas pateikt, kādi cilvēki var kļūt par valstības pilsoņiem.
Kā kļūt par Valstības pilsoni?
Sāksim ar lasījumu no Mateja 5:1-2.
“Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams,”
Ātri izlasot šos pantus, mums liekas, ka tajos nav ko pārdomāt; tur ir tikai daži parasti, neinteresanti fakti. Jēzus kalna ielejā mācīja ļaudis. Tomēr šajā stāstā slēpjas kas vairāk! Jā, Jēzus mācīja. Viņš bija skolotājs, rabi. Arī fakts, ka Viņš apsēdās, norādīja, ka Viņš ir rabi (rabīns), skolotājs. Vārds māceklis nozīmē “kāds, kurš mācās no rabi”. Daba bija viena no ierastākajām mācību telpām. Tas viss ir loģiski. Tomēr mūs mulsina fakts, ka Jēzus mācīja pūli.
Rabīni parasti bija ļoti izvēlīgi; viņi īpaši izvēlējās, kam pasniegs savu mācību. Tikai labākie un gaišākie prāti varēja piedalīties nodarbībās. Tikai politiski pareizie atrada sēdvietu amfiteātra klasēs. Tikai tie, kuri bija svēti, taisni, ar pareizajiem radurakstiem, tikai jūdi un tikai puiši varēja iestāties rabīnu skolās. Sievietes neskoloja. Arī nabadzīga vīra dēlus neskoloja. Slimos neskoloja. Pagānus pavisam noteikti neuzņēma šajās skolās. Tāpat kā tos, kuriem nepaveicās un viņi vienkārši neatbilda augstajiem rabīnu standartiem.
Jēzus mācīja pūļus. Jēzus šo lielo cilvēku daudzumu uzskata par tādu, kam ir vērts ko iemācīt. Ļaudīm netika veikta pārbaude, vai viņi ir pietiekami garīgi vērtīgi, lai tos mācītu. Šis pūlis ir dažāds: bagāti, nabagi, sievietes, vīrieši, jauni, veci, ar zemu un augstu IQ līmeni, doktrīnu pazinēji un tie, kuri nekad neko par tām nebija dzirdējuši. Jēzus lēmums mācīt ikvienu bija Dieva valstības pilsoņa jaunā realitāte. Uzskats, ka tikai daži ir Dieva izredzētie, ir degradējošs. Jēzus to pilnībā apgāž.
Kādus cilvēkus Jēzus redz sēžam kalna ielejā?
Trešais pants: “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.”
Vai tu kādreiz esi bijis “garā nabags”? Vai tu kādreiz esi bijis nomākts? Vai tumsa tevi ir apņēmusi, un tu esi juties bezcerīgs? Vai kādreiz esi apšaubījis to, ka dzīve ir laba? Vai kādreiz esi šaubījies - Dievs, vai Tu maz tur esi? Vai dziļi sevī kādreiz esi juties pavisam tukšs?
Jēzus saka, ka tu esi svētīgs. Ko tas nozīmē? Tu esi Dieva izredzēts. Dievs tev smaida. Dievs tevi mīl. Dievs par tevi priecājas. Esi stiprs un drošs. Tu vari priecāties pat visdziļākajās bēdās. Tikai tādēļ, ka tu nejūties labi, tas nenozīmē, ka Dievs tevi ir atstājis.
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā garīgas slimības tiek uzskatītas par dīvainām. Pat mūsdienās mēs dīvaini raugāmies uz tiem, kuriem nepieciešams garīgs ārsts, profesionālis. Mēs bieži domājam, ka depresija nozīmē to, ka attiecīgajam cilvēkam kaut kas nav kārtībā viņa attiecībās ar Dievu, kaut ko savā dzīvē viņš dara nepareizi. Par tiem, kuri ir nedroši un nespēj noticēt Dievam, mēs sakām, ka viņi ir agnostiķi, ateisti, šaubīgie… Dažreiz mēs paziņojam, ka tie, kam ir slikts noskaņojums, un kuri dzīvo garīgā tumsā, nav derīgi Dieva Valstībai. Tā mēs aizmirstam Jēzus vārdus: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja 27:46) Pat Jēzus, kurš bija bezgrēcīgs, piedzīvoja tumšas bēdas. Pat Jēzus domāja par to, vai Dievs Viņu ir atstājis. Tik smaga pieredze jebkuru no mums būtu novedusi pie šaubām par Dieva eksistenci. Tomēr Jēzus pieredze mums māca, ka pat šī smagā cilvēcīgā pieredze nav iemesls tam, ka Dievs varētu mūs pamest. Mēs varam būt garā nabagi; dažreiz pat varam dzīvot ar satrauktām sirdīm.
Tomēr tādēļ mēs neesam nolādēti! Gluži pretēji, mēs esam svētīti! Mēs esam mīlēti. Mēs esam aicināti kļūt par Debesu valstības pilsoņiem, Jēzus valstības pilsoņiem. Ja tu šodien jūties vientuļi, atceries, tu esi mīlēts, tu esi svētīts.
Jēzus atkal runā uz pūli: “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.”
Bēdas nav grēks. Pat Jēzus skuma kopā ar Lācara ģimeni (Jāņa 11:35).
„Bet Jēzus raudāja ne tikai savā cilvēciskajā līdzjūtībā pret Mariju un Martu. Viņa asarās izpaudās sāpes, tik daudz augstākas par cilvēciskajām sāpēm, cik Debesis ir augstākas par zemi. Kristus neraudāja par Lācaru, jo Viņš gatavojās to saukt ārā no kapa. Viņš raudāja tāpēc, ka daudzi no tiem, kas tobrīd apraudāja Lācaru, pēc īsa brīža plānos nāvi Viņam, kas ir augšāmcelšanās un dzīvība. Cik neiespējami neticīgajiem jūdiem bija pareizi saprast Viņa asaras! Daži, kuri Viņa skumju cēlonī nespēja saskatīt neko vairāk par notikuma ārēji redzamajiem apstākļiem, aizkustināti sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis." Bet citi, mēģinādami iemest neticības sēklu klātesošo sirdīs, nievājoši sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" Ja Kristus spēkā bija glābt Lācaru, kāpēc Viņš atļāva tam mirt?” (Laikmetu Ilgas 533.lpp oriģ.)
Lai būtu Dieva Valstības pilsonis, tev nav nepārtraukti jābūt laimīgam. Mēs varam būt noskumuši un joprojām būt kopā ar Glābēju. Mēs varam sērot – pat izsakot dusmas un neizpratni. Dusmas ir daļa no sērām – mēs esam dusmīgi uz sevi, apstākļiem, citiem apkārtesošajiem, pat uz Dievu. Spēcīgas emocijas, kas saistītas ar vilšanos un zaudējumu, nav pretrunā ar sekošanu Jēzum. Uzticība Dievam nenozīmē, ka mums jāiznīcina cilvēciskās emocijas. Vai tu esi ciešanās? Tu neesi nolādēts. Tici, ka tu esi svētīts, ka Dievs tevi mīl.
Piektajā pantā Jēzus turpina: „Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.”
Mūsu pasaule neapbrīno lēnprātīgos. Vājumu tā uzskata par trūkumu. Mēs apbrīnojam tos, kuri ir finansiāli stabili, atlētiski izveicīgi, stipri un skaisti. Mums patīk sabiedriski cilvēki. Mums patīk pašpārliecināti cilvēki. Mums patīk cilvēki ar labu humora izjūtu. Tie, kuri ir lēni, neglīti, nabadzīgi, garlaicīgi... mēs īsti neesam sajūsmā par šiem neveiksminiekiem. Protams, šīs sakropļotās vērtības ir ienākušas arī draudzē. Mums patīk spēcīgi mācītāji, vadītāji, stipri kristiešu vīri un sievas. Lēnprātīgie? Vājie? Tie, kuri tik bieži piedzīvojuši plaisas savā dzīvē? Jēzus apgalvo pretējo – ne tikai aizrautīgais evaņģēlists, bagātais ziedotājs vai ideālais dziedātājs tiks Debesu valstībā; Jēzus saka – „svētīgi lēnprātīgie.”
Tad Jēzus atkal paraugās pūlī (6. pants): „Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.”
Savā kristīgajā sabiedrībā mēs priecājamies par tiem, kuri ir ”pārēdušies” taisnību. Mēs mīlam svētus un taisnus cilvēkus. Mēs mīlam lūgšanu karavīrus un lielos Bībeles pētniekus. Mēs mīlam tos, kuri dod precīzu desmito un neēd sieru. Tos, kuri ir atlikums no atlikuma atlikuma, jo tie taču ir patiesie Dieva bērni! Tomēr šajā pantā mēs lasām, ka Dievs piedāvā Savu svētību tiem, kuri ir izsalkuši un izslāpuši. Jēzus runā par tiem, kuri nav lietojuši savus garīgos vitamīnus un ēduši trīs kārtīgas ēdienreizes dienā. Jēzus it kā saka: „Laipni lūgti Valstībā te, kuri ir garīgi izbadējušies. Šeit ir pietiekami vietas tiem, kuri nav super-svētie!”
Jēzus turpina Savu svētrunu 7.-9. pantā: „Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.”
Žēlastība nozīmē nepielietot taisnīgu sodu tad, kad tas pienākas. Tā ir žēlastība. Šķīsta sirds nenozīmē, ka esam perfekti, bet gan to, ka esam godīgi un atklāti – sirdsšķīsta persona atzīst savu vainu, pieķeras pie Dieva žēlastības dāvanas un ilgojas būt līdzīga Kristum. Miera nesēji? Tie, kuri meklē mieru, mazāk interesējas par to, kas ir godīgi un kas nē, tā vietā viņi strādā ar vienotu un labu mērķi – žēlastības izplatīšanu. Šīs trīs īpašības mums šķiet pievilcīgas. Tomēr pārāk bieži mēs pievēršam uzmanību tiem, kuri dara tieši pretēji: mums patīk tie, kuri pamāca kritušos; tie, kuri izskatās svēti; tie, kuri cīnās par savu taisnību. Žēlsirdība, šķīstība un miers bieži vien tiek atstāti novārtā. Jēzus mācekļu pūlim saka: „Laidiet tos iekšā, ieaiciniet tos savas dzīves dzīvojamās telpās!”
Un tad Jēzus saka 10.-12. pantā: „Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā, un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.”
Vīriem un sievām, kas sasēduši uz kalna ielejā, Jēzus izsaka brīdinājuma vārdus. Pievienoties Valstībai nebūs viegli. Tevi vajās. Tevi lamās. Tevi mocīs. Tevi, iespējams, pat nogalinās. Dzīvošana Valstībā nenozīmē dzīvi aiz aizsargmūra. Pilsonībai Jēzus Valstībā ir sava cena. Mēs tiksim vajāti gluži tāpat kā Vecās Derības pravieši. Kurš mūs vajās? Dažreiz pasaulīgi pagānu un ļaunie spēki – kā faraons, Ahabs un Nebukadnēcars. Praviešus vajāja arī tie, kas apgalvoja, ka ir Dieva darbinieki. Mateja ev. 21:33-46 Jēzus stāsta līdzību par reliģisko līderu vadītajām vajāšanām. Un līdzības beigās priesteri un farizeji saprot, ka Jēzus ir runājis par viņiem. Cik ironiski! Cilvēki, kuriem it kā pienāktos augstāks statuss Dieva Valstībā, ir tie, kuri pret to visniknāk karo. Tieši tie reliģiskie vadītāji, kuri apgalvo, ka ir vissvētākie, taisnākie, reliģiskākie, nopietnākie sinagogas šķīstītāji, ir tie, kuri draudzei nodara vislielāko ļaunumu. Viņu sirdis nebija šķīstas. Viņi lika citiem nest nastas, paši „negribēdami ne ar pirkstu tās kustināt.” (Mat.23:4) Tādēļ Jēzus tiem, kuri jau piedzīvo šīs vajāšanas, sacīja: „Tikai tādēļ, ka reliģiskie vadītāji jums uzliek nastas, nenozīmē, ka jūs esat uz nepareizā ceļa. Patiesībā, tieši šie vīri, tā sauktie reliģiskie vadītāji, iebilst Man.” Jēzus pavisam drosmīgi apgaismo, ko nozīmē būt Valstības pilsonim!
Valstības atbildība
Tad seko Jēzus svētrunas kulminācija. Līdz šim Viņš ir atvēris durvis nomāktajiem, skumjajiem, pazemotajiem, garīgi izsalkušajiem, pazemīgajiem, atstumtajiem. Tagad Viņš pūli aicina uz izcilību (Mat.ev. 5:13-16):
„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”
Iedomājieties, cik svarīgi šie vārdi bija tiem, kuri līdz šim bija ticējuši, ka viņu dzīves ir nevērtīgas. Jēzus saka: „Tu esi svarīgs. Tu vari piedalīties Manā darbā. Tu vari padarīt šo pasauli labāku. Tu šai pasaulei vari piedot asumu un krāsu. Tu vari to apgriezt kājām gaisā!” Jēzus vēsts ir ne tikai par pieņemšanu (Dievs tevi mīl, un tu vari būt daļa no Viņa Valstības), bet arī par uzticību (kopā ar Dievu tu vari darīt lielas lietas savā dzīvē). „Es mīlu tevi un ceru, ka tu darīsi lielas lietas.” Pūlis, kurš iepriekš nebija piedzīvojis Dieva mīlestību vai Viņa uzticību tiem, bija pārsteigts!
Sēdvieta ikvienam
Noslēgumā vēlos pastāstīt kādu stāstu.
Pirms pāris gadiem mēs ar sievu plānojām svinības mūsu pirmsskolas vecuma meitai Odrijai. Lai kaut ko tādu izdarītu pareizi, ir jāpieliek lielas pūles. Mēs izlēmām, kādu ēdienu, dekorācijas, spēles un rokdarbus varēsim darīt kopā ar piecgadīgajiem, tā, lai tas būtu jautri un ne pārāk traki. Pienāca svinību vakars, un viss noritēja pēc plāna, pat pārāk labi. Bērniem bija jautri, un arī vecāki bija patīkami iepriecināti. Svinību laikā mēs visus aicinājām uz tikko izbūvēto pagrabstāvu, kur mums bija klavieres, lai varētu spēlēt „muzikālos krēslus”. Mēs salikām aplī desmit krēslus ar skatu uz āru, katram puisītim un meitenei pa vienam krēslam. Mana sieva paskaidroja šīs spēles noteikumus, un bērni apsēdās. Es sāku spēlēt, un bērni saskaņā ar noteikumiem sāka skriet aplī ap krēsliem. Mana sieva noņēma vienu no krēsliem, es turpināju vēl kādu brīdi spēlēt, un tad mūzika beidzās. Desmit mazi puiši un meitenes skriešus ieņēma vietu uz krēsliem, līdz viens palika stāvam. Mazais piecgadīgais puisēns palūkojās uz savu mammu un tēti un nekavējoties sāka raudāt. Šņukstēdams viņš aizgāja pie vecākiem. Mēs ar sievu neizpratnē saskatījāmies – tas nenotika tik labi, kā mēs bijām domājuši .Tad es atsāku spēlēt klavieres – deviņi mazi bērni atkal sāka skriet aplītī. Mana sieva noņēma vēl vienu krēslu, es turpināju spēlēt vēl kādu brīdi, tad pārstāju. Šoreiz deviņi bērni skrēja, lai atrastu vietu uz astoņiem krēsliem. Astoņi bērni apsēdās, stāvam palika viena meitene. Acumirklī viņas acis pildījās asarām, arī viņa aizskrēja pie saviem vecākiem. Mēs ar sievu saskatījāmies, un abi zinājām, ko darīt tālāk – ja mēs ātri kaut ko nedarīsim lietas labā, viss kļūs tikai sliktāk. Tādēļ mēs pierunājām visus bērnus pamēģināt šo spēli vēlreiz. Mana sieva ielika aplī divus izņemtos krēslus. Bērni apsēdās. Es sāku spēlēt klavieres... mana sieva nenoņēma nevienu krēslu. Es turpināju spēlēt vēl kādu brīdi, tad pārtraucu. Desmit bērneļi skrēja cerībā atrast sēdvietu. Viņi to arī atrada.
Viņu prieka saucieni mani pārsteidza: „Mācītāj Alekss, izdariet tā vēlreiz, spēlējiet vēl!”
Tā mēs turpinājām spēlēt šo spēli līdz brīdim, kamēr bērni bija pilnībā paguruši un mani pirksti vairs nespēja nospiest klavieru taustiņus.
Debesu valstībā ir sēdvieta ikvienam. Tajā pietiek vietas katram mazajam puikam, meitenei un ikvienam Dieva bērnam. Debesu mūzika aicina mūs katru pievienoties tās prieka un smieklu pilnajai spēlei, sniedzot mums iespēju aicināt arī citus pievienoties.
Neskatoties uz to, kur tu atrodies savā dzīvē. Neskatoties uz taviem apstākļiem, neskatoties uz tavu pagātni.
Dievs tev ir pataupījis vietu Debesīs. Vai tu pievienosies šai spēlei un apsēdīsies?
Dieva Valstība Jēzum bija un joprojām ir svarīga tēma.
Daži pat apgalvo, ka, esot uz šīs zemes, Jēzus visbiežāk runāja par Dieva Valstību, nevis kādu citu tēmu. Acīmredzot Valstība bija viena no svarīgākajām realitātēm. Jēzus stāstīja vairākas līdzības par Dieva Valstību (Mateja 13). Viņš pretstatīja Dieva Valstību (Viņa Tēva Valstību) šīs pasaules valstībām (Mateja 4:8-10). Savu misiju Viņš nodēvēja par Dieva Valstības nostiprināšanu uz šīs zemes (Mateja 4:17). Jēzus lūgšana “Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs tā arī virs zemes” (Mateja 6:10) parāda, ka Dievs vēlas, lai Viņa valstības principi kļūtu arī par šīs pasaules valstības principiem.
Dieva valstība Jēzum bija un joprojām ir svarīga tēma.
Valstībai, protams, ir arī Valdnieks. Dievs ir Savas valstības Valdnieks - Tēvs, Dēls un Svētais Gars ieņem vietu uz troņa. Viņi ir galvenie. Viņi izgudro likumus. Jēzus dzīve skaidri parāda, kāda ir valstība. Viņa dzīvē vērojama līdzjūtība, svētums, mērķis, patiesība un mīlestība. Viņa saskarsme ar cilvēkiem māca mums, kādai vajadzētu būt mūsu, kā valstības iedzīvotāju, saskarsmei ar līdzcilvēkiem. No dziedināšanas brīnumiem līdz pat praktiskajām mācībām par finansēm un upura nāvei pie krusta mēs redzam valstības vērtības. Jēzus nāca, lai parādītu mums Tēvu, lai mēs redzētu, kā Tēvs vēlas, lai mēs dzīvotu. Kristus mums māca zemes likumu, kura pamats, protams, ir mīlestības likums (Mateja 22:37).
Mūsu mērķis, esot šeit, nav noteikt Valdnieku vai valstības noteikumus un likumus. Mums ir jāuzzina, kā kļūt par valstības pilsoņiem. Kurš būs daļa no valstības? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, mēs pētīsim Mateja 5:1-14 - kalna svētrunas ievadu. Iespējams, tu jau esi dzirdējis, ka šī svētruna ir par to, kā mums būtu jādzīvo līdzīgi, kā Jēzus dzīvoja uz šīs zemes - saskaņā ar Dieva valstību. Tomēr šajos nedaudzajos ievadpantos Jēzus vēlas pateikt, kādi cilvēki var kļūt par valstības pilsoņiem.
Kā kļūt par Valstības pilsoni?
Sāksim ar lasījumu no Mateja 5:1-2.
“Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams,”
Ātri izlasot šos pantus, mums liekas, ka tajos nav ko pārdomāt; tur ir tikai daži parasti, neinteresanti fakti. Jēzus kalna ielejā mācīja ļaudis. Tomēr šajā stāstā slēpjas kas vairāk! Jā, Jēzus mācīja. Viņš bija skolotājs, rabi. Arī fakts, ka Viņš apsēdās, norādīja, ka Viņš ir rabi (rabīns), skolotājs. Vārds māceklis nozīmē “kāds, kurš mācās no rabi”. Daba bija viena no ierastākajām mācību telpām. Tas viss ir loģiski. Tomēr mūs mulsina fakts, ka Jēzus mācīja pūli.
Rabīni parasti bija ļoti izvēlīgi; viņi īpaši izvēlējās, kam pasniegs savu mācību. Tikai labākie un gaišākie prāti varēja piedalīties nodarbībās. Tikai politiski pareizie atrada sēdvietu amfiteātra klasēs. Tikai tie, kuri bija svēti, taisni, ar pareizajiem radurakstiem, tikai jūdi un tikai puiši varēja iestāties rabīnu skolās. Sievietes neskoloja. Arī nabadzīga vīra dēlus neskoloja. Slimos neskoloja. Pagānus pavisam noteikti neuzņēma šajās skolās. Tāpat kā tos, kuriem nepaveicās un viņi vienkārši neatbilda augstajiem rabīnu standartiem.
Jēzus mācīja pūļus. Jēzus šo lielo cilvēku daudzumu uzskata par tādu, kam ir vērts ko iemācīt. Ļaudīm netika veikta pārbaude, vai viņi ir pietiekami garīgi vērtīgi, lai tos mācītu. Šis pūlis ir dažāds: bagāti, nabagi, sievietes, vīrieši, jauni, veci, ar zemu un augstu IQ līmeni, doktrīnu pazinēji un tie, kuri nekad neko par tām nebija dzirdējuši. Jēzus lēmums mācīt ikvienu bija Dieva valstības pilsoņa jaunā realitāte. Uzskats, ka tikai daži ir Dieva izredzētie, ir degradējošs. Jēzus to pilnībā apgāž.
Kādus cilvēkus Jēzus redz sēžam kalna ielejā?
Trešais pants: “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.”
Vai tu kādreiz esi bijis “garā nabags”? Vai tu kādreiz esi bijis nomākts? Vai tumsa tevi ir apņēmusi, un tu esi juties bezcerīgs? Vai kādreiz esi apšaubījis to, ka dzīve ir laba? Vai kādreiz esi šaubījies - Dievs, vai Tu maz tur esi? Vai dziļi sevī kādreiz esi juties pavisam tukšs?
Jēzus saka, ka tu esi svētīgs. Ko tas nozīmē? Tu esi Dieva izredzēts. Dievs tev smaida. Dievs tevi mīl. Dievs par tevi priecājas. Esi stiprs un drošs. Tu vari priecāties pat visdziļākajās bēdās. Tikai tādēļ, ka tu nejūties labi, tas nenozīmē, ka Dievs tevi ir atstājis.
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā garīgas slimības tiek uzskatītas par dīvainām. Pat mūsdienās mēs dīvaini raugāmies uz tiem, kuriem nepieciešams garīgs ārsts, profesionālis. Mēs bieži domājam, ka depresija nozīmē to, ka attiecīgajam cilvēkam kaut kas nav kārtībā viņa attiecībās ar Dievu, kaut ko savā dzīvē viņš dara nepareizi. Par tiem, kuri ir nedroši un nespēj noticēt Dievam, mēs sakām, ka viņi ir agnostiķi, ateisti, šaubīgie… Dažreiz mēs paziņojam, ka tie, kam ir slikts noskaņojums, un kuri dzīvo garīgā tumsā, nav derīgi Dieva Valstībai. Tā mēs aizmirstam Jēzus vārdus: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja 27:46) Pat Jēzus, kurš bija bezgrēcīgs, piedzīvoja tumšas bēdas. Pat Jēzus domāja par to, vai Dievs Viņu ir atstājis. Tik smaga pieredze jebkuru no mums būtu novedusi pie šaubām par Dieva eksistenci. Tomēr Jēzus pieredze mums māca, ka pat šī smagā cilvēcīgā pieredze nav iemesls tam, ka Dievs varētu mūs pamest. Mēs varam būt garā nabagi; dažreiz pat varam dzīvot ar satrauktām sirdīm.
Tomēr tādēļ mēs neesam nolādēti! Gluži pretēji, mēs esam svētīti! Mēs esam mīlēti. Mēs esam aicināti kļūt par Debesu valstības pilsoņiem, Jēzus valstības pilsoņiem. Ja tu šodien jūties vientuļi, atceries, tu esi mīlēts, tu esi svētīts.
Jēzus atkal runā uz pūli: “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.”
Bēdas nav grēks. Pat Jēzus skuma kopā ar Lācara ģimeni (Jāņa 11:35).
„Bet Jēzus raudāja ne tikai savā cilvēciskajā līdzjūtībā pret Mariju un Martu. Viņa asarās izpaudās sāpes, tik daudz augstākas par cilvēciskajām sāpēm, cik Debesis ir augstākas par zemi. Kristus neraudāja par Lācaru, jo Viņš gatavojās to saukt ārā no kapa. Viņš raudāja tāpēc, ka daudzi no tiem, kas tobrīd apraudāja Lācaru, pēc īsa brīža plānos nāvi Viņam, kas ir augšāmcelšanās un dzīvība. Cik neiespējami neticīgajiem jūdiem bija pareizi saprast Viņa asaras! Daži, kuri Viņa skumju cēlonī nespēja saskatīt neko vairāk par notikuma ārēji redzamajiem apstākļiem, aizkustināti sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis." Bet citi, mēģinādami iemest neticības sēklu klātesošo sirdīs, nievājoši sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" Ja Kristus spēkā bija glābt Lācaru, kāpēc Viņš atļāva tam mirt?” (Laikmetu Ilgas 533.lpp oriģ.)
Lai būtu Dieva Valstības pilsonis, tev nav nepārtraukti jābūt laimīgam. Mēs varam būt noskumuši un joprojām būt kopā ar Glābēju. Mēs varam sērot – pat izsakot dusmas un neizpratni. Dusmas ir daļa no sērām – mēs esam dusmīgi uz sevi, apstākļiem, citiem apkārtesošajiem, pat uz Dievu. Spēcīgas emocijas, kas saistītas ar vilšanos un zaudējumu, nav pretrunā ar sekošanu Jēzum. Uzticība Dievam nenozīmē, ka mums jāiznīcina cilvēciskās emocijas. Vai tu esi ciešanās? Tu neesi nolādēts. Tici, ka tu esi svētīts, ka Dievs tevi mīl.
Piektajā pantā Jēzus turpina: „Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.”
Mūsu pasaule neapbrīno lēnprātīgos. Vājumu tā uzskata par trūkumu. Mēs apbrīnojam tos, kuri ir finansiāli stabili, atlētiski izveicīgi, stipri un skaisti. Mums patīk sabiedriski cilvēki. Mums patīk pašpārliecināti cilvēki. Mums patīk cilvēki ar labu humora izjūtu. Tie, kuri ir lēni, neglīti, nabadzīgi, garlaicīgi... mēs īsti neesam sajūsmā par šiem neveiksminiekiem. Protams, šīs sakropļotās vērtības ir ienākušas arī draudzē. Mums patīk spēcīgi mācītāji, vadītāji, stipri kristiešu vīri un sievas. Lēnprātīgie? Vājie? Tie, kuri tik bieži piedzīvojuši plaisas savā dzīvē? Jēzus apgalvo pretējo – ne tikai aizrautīgais evaņģēlists, bagātais ziedotājs vai ideālais dziedātājs tiks Debesu valstībā; Jēzus saka – „svētīgi lēnprātīgie.”
Tad Jēzus atkal paraugās pūlī (6. pants): „Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.”
Savā kristīgajā sabiedrībā mēs priecājamies par tiem, kuri ir ”pārēdušies” taisnību. Mēs mīlam svētus un taisnus cilvēkus. Mēs mīlam lūgšanu karavīrus un lielos Bībeles pētniekus. Mēs mīlam tos, kuri dod precīzu desmito un neēd sieru. Tos, kuri ir atlikums no atlikuma atlikuma, jo tie taču ir patiesie Dieva bērni! Tomēr šajā pantā mēs lasām, ka Dievs piedāvā Savu svētību tiem, kuri ir izsalkuši un izslāpuši. Jēzus runā par tiem, kuri nav lietojuši savus garīgos vitamīnus un ēduši trīs kārtīgas ēdienreizes dienā. Jēzus it kā saka: „Laipni lūgti Valstībā te, kuri ir garīgi izbadējušies. Šeit ir pietiekami vietas tiem, kuri nav super-svētie!”
Jēzus turpina Savu svētrunu 7.-9. pantā: „Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.”
Žēlastība nozīmē nepielietot taisnīgu sodu tad, kad tas pienākas. Tā ir žēlastība. Šķīsta sirds nenozīmē, ka esam perfekti, bet gan to, ka esam godīgi un atklāti – sirdsšķīsta persona atzīst savu vainu, pieķeras pie Dieva žēlastības dāvanas un ilgojas būt līdzīga Kristum. Miera nesēji? Tie, kuri meklē mieru, mazāk interesējas par to, kas ir godīgi un kas nē, tā vietā viņi strādā ar vienotu un labu mērķi – žēlastības izplatīšanu. Šīs trīs īpašības mums šķiet pievilcīgas. Tomēr pārāk bieži mēs pievēršam uzmanību tiem, kuri dara tieši pretēji: mums patīk tie, kuri pamāca kritušos; tie, kuri izskatās svēti; tie, kuri cīnās par savu taisnību. Žēlsirdība, šķīstība un miers bieži vien tiek atstāti novārtā. Jēzus mācekļu pūlim saka: „Laidiet tos iekšā, ieaiciniet tos savas dzīves dzīvojamās telpās!”
Un tad Jēzus saka 10.-12. pantā: „Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā, un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.”
Vīriem un sievām, kas sasēduši uz kalna ielejā, Jēzus izsaka brīdinājuma vārdus. Pievienoties Valstībai nebūs viegli. Tevi vajās. Tevi lamās. Tevi mocīs. Tevi, iespējams, pat nogalinās. Dzīvošana Valstībā nenozīmē dzīvi aiz aizsargmūra. Pilsonībai Jēzus Valstībā ir sava cena. Mēs tiksim vajāti gluži tāpat kā Vecās Derības pravieši. Kurš mūs vajās? Dažreiz pasaulīgi pagānu un ļaunie spēki – kā faraons, Ahabs un Nebukadnēcars. Praviešus vajāja arī tie, kas apgalvoja, ka ir Dieva darbinieki. Mateja ev. 21:33-46 Jēzus stāsta līdzību par reliģisko līderu vadītajām vajāšanām. Un līdzības beigās priesteri un farizeji saprot, ka Jēzus ir runājis par viņiem. Cik ironiski! Cilvēki, kuriem it kā pienāktos augstāks statuss Dieva Valstībā, ir tie, kuri pret to visniknāk karo. Tieši tie reliģiskie vadītāji, kuri apgalvo, ka ir vissvētākie, taisnākie, reliģiskākie, nopietnākie sinagogas šķīstītāji, ir tie, kuri draudzei nodara vislielāko ļaunumu. Viņu sirdis nebija šķīstas. Viņi lika citiem nest nastas, paši „negribēdami ne ar pirkstu tās kustināt.” (Mat.23:4) Tādēļ Jēzus tiem, kuri jau piedzīvo šīs vajāšanas, sacīja: „Tikai tādēļ, ka reliģiskie vadītāji jums uzliek nastas, nenozīmē, ka jūs esat uz nepareizā ceļa. Patiesībā, tieši šie vīri, tā sauktie reliģiskie vadītāji, iebilst Man.” Jēzus pavisam drosmīgi apgaismo, ko nozīmē būt Valstības pilsonim!
Valstības atbildība
Tad seko Jēzus svētrunas kulminācija. Līdz šim Viņš ir atvēris durvis nomāktajiem, skumjajiem, pazemotajiem, garīgi izsalkušajiem, pazemīgajiem, atstumtajiem. Tagad Viņš pūli aicina uz izcilību (Mat.ev. 5:13-16):
„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”
Iedomājieties, cik svarīgi šie vārdi bija tiem, kuri līdz šim bija ticējuši, ka viņu dzīves ir nevērtīgas. Jēzus saka: „Tu esi svarīgs. Tu vari piedalīties Manā darbā. Tu vari padarīt šo pasauli labāku. Tu šai pasaulei vari piedot asumu un krāsu. Tu vari to apgriezt kājām gaisā!” Jēzus vēsts ir ne tikai par pieņemšanu (Dievs tevi mīl, un tu vari būt daļa no Viņa Valstības), bet arī par uzticību (kopā ar Dievu tu vari darīt lielas lietas savā dzīvē). „Es mīlu tevi un ceru, ka tu darīsi lielas lietas.” Pūlis, kurš iepriekš nebija piedzīvojis Dieva mīlestību vai Viņa uzticību tiem, bija pārsteigts!
Sēdvieta ikvienam
Noslēgumā vēlos pastāstīt kādu stāstu.
Pirms pāris gadiem mēs ar sievu plānojām svinības mūsu pirmsskolas vecuma meitai Odrijai. Lai kaut ko tādu izdarītu pareizi, ir jāpieliek lielas pūles. Mēs izlēmām, kādu ēdienu, dekorācijas, spēles un rokdarbus varēsim darīt kopā ar piecgadīgajiem, tā, lai tas būtu jautri un ne pārāk traki. Pienāca svinību vakars, un viss noritēja pēc plāna, pat pārāk labi. Bērniem bija jautri, un arī vecāki bija patīkami iepriecināti. Svinību laikā mēs visus aicinājām uz tikko izbūvēto pagrabstāvu, kur mums bija klavieres, lai varētu spēlēt „muzikālos krēslus”. Mēs salikām aplī desmit krēslus ar skatu uz āru, katram puisītim un meitenei pa vienam krēslam. Mana sieva paskaidroja šīs spēles noteikumus, un bērni apsēdās. Es sāku spēlēt, un bērni saskaņā ar noteikumiem sāka skriet aplī ap krēsliem. Mana sieva noņēma vienu no krēsliem, es turpināju vēl kādu brīdi spēlēt, un tad mūzika beidzās. Desmit mazi puiši un meitenes skriešus ieņēma vietu uz krēsliem, līdz viens palika stāvam. Mazais piecgadīgais puisēns palūkojās uz savu mammu un tēti un nekavējoties sāka raudāt. Šņukstēdams viņš aizgāja pie vecākiem. Mēs ar sievu neizpratnē saskatījāmies – tas nenotika tik labi, kā mēs bijām domājuši .Tad es atsāku spēlēt klavieres – deviņi mazi bērni atkal sāka skriet aplītī. Mana sieva noņēma vēl vienu krēslu, es turpināju spēlēt vēl kādu brīdi, tad pārstāju. Šoreiz deviņi bērni skrēja, lai atrastu vietu uz astoņiem krēsliem. Astoņi bērni apsēdās, stāvam palika viena meitene. Acumirklī viņas acis pildījās asarām, arī viņa aizskrēja pie saviem vecākiem. Mēs ar sievu saskatījāmies, un abi zinājām, ko darīt tālāk – ja mēs ātri kaut ko nedarīsim lietas labā, viss kļūs tikai sliktāk. Tādēļ mēs pierunājām visus bērnus pamēģināt šo spēli vēlreiz. Mana sieva ielika aplī divus izņemtos krēslus. Bērni apsēdās. Es sāku spēlēt klavieres... mana sieva nenoņēma nevienu krēslu. Es turpināju spēlēt vēl kādu brīdi, tad pārtraucu. Desmit bērneļi skrēja cerībā atrast sēdvietu. Viņi to arī atrada.
Viņu prieka saucieni mani pārsteidza: „Mācītāj Alekss, izdariet tā vēlreiz, spēlējiet vēl!”
Tā mēs turpinājām spēlēt šo spēli līdz brīdim, kamēr bērni bija pilnībā paguruši un mani pirksti vairs nespēja nospiest klavieru taustiņus.
Debesu valstībā ir sēdvieta ikvienam. Tajā pietiek vietas katram mazajam puikam, meitenei un ikvienam Dieva bērnam. Debesu mūzika aicina mūs katru pievienoties tās prieka un smieklu pilnajai spēlei, sniedzot mums iespēju aicināt arī citus pievienoties.
Neskatoties uz to, kur tu atrodies savā dzīvē. Neskatoties uz taviem apstākļiem, neskatoties uz tavu pagātni.
Dievs tev ir pataupījis vietu Debesīs. Vai tu pievienosies šai spēlei un apsēdīsies?