Piektā diena: DIEVA VALSTĪBA | "Galds uz Zemes, Galds Debesīs"
Edijs Hipolaits
Kā tu nosaki, kurš ietilpst un kurš ne tavā draugu lokā? Vai tavā prātā ir izveidots „vērtības tests”? Vai tu skaties uz viņu reliģisko un sociālo stāvokli sabiedrībā? Vai viņiem jābūt kristiešiem vai adventistiem? Vai viņiem jābūt taviem facebook draugiem?
Sadalieties grupās un pāris minūtes apspriediet šo jautājumu:
Kā tu nosaki, kurš ietilpst un kurš neietilpst tavā draugu lokā?
Bija kāda lieta, kura reliģiskajiem vadītājiem nepatika vēl vairāk, nekā jebkura cita, tas pat mulsināja Jēzus mācekļus – tā bija Jēzus attieksme pret sociāli atstumtajiem. Ikviens ticēja, ka, kad nāks Mesija, Viņš atjaunos Israēla tautas bagātīgo valstību, bet neviens negaidīja, ka valstības iedzīvotāji būs visas sabiedrības kārtas. Sociāli atstumto iekļaušanu Dieva valstībā patiešām neviens negaidīja. Tomēr tieši tas Jēzus dzīvi un kalpošanu padarīja tik īpašu.
Marka 2:13-17 mēs lasām brīnišķu stāstu par Valstību, kuru Jēzus nāca dibināt ne tikai Israēla sabiedrībā, bet arī Savu mācekļu sirdīs.
Atšķirtības galds
Levijs, pazīstams kā Matejs, bija muitnieks. Viņu ienīda gan jūdi, gan pagāni, jo viņš ievāca romiešu nodokli. Romiešu nodokli uzlika paši romieši, bet neviens īsti nezināja, par ko ir šis nodoklis, tikai muitnieki. Muitnieki bija ieraduši nodokli paaugstināt un starpības summu paturēt sev. Leviju ienīda vēl vairāk, nekā pagānu muitnieku, jo viņš bija jūds, kurš ievāca romiešu nodokli. Viņš nebija vērtīgs nedz lai kļūtu par mācekli, nedz arī par valstības pilsoni. Viņš bija uzaudzis jūdu ģimenē, bija Piedzīvojumu meklētāju, Ceļa meklētāju kluba biedrs, kā arī sava laika sabatskolas apmeklētājs. Kaut kā viņa uzmanību vairāk piesaistīja pilsētas gaismas, un tāpat kā pazudušais dēls viņš sāka domāt, ka nauda viņu darīs laimīgu. Interesanti, ko gan cilvēki nedara, lai pēc iespējas ātrāk iegūtu laimi. Viņš pārgāja „ienaidnieka” pusē un sāka strādāt pret saviem ciltsbrāļiem.
Tāpat kā daudzi, kuri ir gājuši Levija ceļu, agrāk vai vēlāk viņš saprata, ka dzīšanās pēc laimes bez Dieva ir tas pats, kas mizot sīpolu – beigu beigās tu saproti, ka tajā nekas nav apslēpts. Levijs nezināja, kā tikt galā ar savām mokām; viņš nevarēja iet uz sinagogu, jo tur viņu visdrīzāk atraidītu. Tādēļ viņš visu paturēja sevī līdz brīdim, kad viņš satika Jēzu.
Mīlestības spēks
14. pantā mēs lasām, ka Jēzus apzināti gāja garām muitai, kurā strādāja Levijs, apstājās un tieši viņam izteica vārdus: „Seko Man!” Mēs nedrīkstam palaist garām mācību par Valstību, kas atklāta šajā pantā.
Jēzus negaida, kamēr cilvēki Viņu atradīs. Viņš pats dodas meklēt. Mēs neesam aicināti gaidīt, kamēr cilvēki mūs atradīs; Dieva valstība aktīvi meklē pazudušos un iet tur, kur viņi ir atrodami. Aicinājums „Seko Man!” ir izteikts, lai apliecinātu Dieva mīlestību pret sociāli atstumto Leviju.
Ja cilvēki, kuri ir nicināti, jo sēž pie „muitas”, zina, ka viņi ir mīlēti un pieņemti, tad Dieva pārveidojošais spēks palīdz tiem piecelties un iet pie Viņa. Sabiedrībai nav svarīgas mūsu zināšanas. Tā vēlas redzēt mūsu rūpes par viņiem!
Trīs mācības, ko varam atrast šajos divos pantos (13. un 14. pants):
1. Dzīve iedvesmo dzīvi! Jēzus mācības, kuras visvairāk ietekmēs mums apkārtesošos cilvēkus, ir tās, kuras mēs ikdienas praktizējam. Jēzus vārdi, darbi un dzīve bija saskaņā viens ar otru. Ko Viņš mācīja, to Viņš arī izdzīvoja, un Viņa teiktais atspoguļoja Viņa personību. Tikai tāda dzīve cilvēkiem liks piecelties un sekot mums, ja mēs patiešām sekosim Kristum!
2. Pastāvīgu mīlestību ir grūti ignorēt. Ja mēs apzināsimies, cik ļoti augstu Dievs vērtē tos cilvēkus, pie kuriem Viņš mūs sūta, tad pastāvīga mīlestība būs neizbēgamas sekas mūsu dzīvē. Visu Jēzus dzīvi un kalpošanu caurstrāvoja nemainīga mīlestības pilna rīcība pret pazudušajiem. Jēzus mīlestība nebija nejauša. Arī mums nevajadzētu nejauši kādu mīlēt. Mīlestība ir apzināts princips, tā nav nejauša, tieši tādēļ tā ir tik ļoti pārveidojoša.
3. Jēzus draudzējās ar atstumtajiem. Jāņa 3:17 mēs lasām, ka Jēzus Nikodēmam stāstīja, ka „Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” Tādēļ Jēzus parāda Savu nodošanos un mīlestību un pavada laiku kopā ar sociāli atstumtajiem, un sniedz tiem patiesību par Dieva valstību. Kas ir šī patiesība? Jēzus atdeva Savu dzīvi un mīlestību par atstumtajiem.
Marks savā evaņģēlijā raksta, ka Levijs nekavējoties pieceļas un pamet muitu. Viņš pamet visu! Viņš nekad vairs nevarētu tur atgriezties, viņš nekad arī neizvēlētos vairs tur atgriezties. Viņa jaunais ceļš ir daudz labāks, nekā viņa pagātne. Kāds ir šī jaunā ceļa rezultāts? Mīlestību, kas tika dota viņam, viņš sniedza visiem apkārt esošajiem un arī Jēzum. Daļu no savas dzīves viņš bija pavadījis, pildot nodokļu galdu ar naudu un darot lietas, kas viņu padarīja par atstumto; tagad viņš grib piepildīt Jēzus galdu.
Galds Jēzum
Marka 2:15 rakstīts, ka Levijs Jēzum par godu sarīkoja svinības, mielastu. Uz šīm svinībām ir ielūgti arī citi muitnieki, grēcinieki un atstumtie. Grēcinieki un mācekļi netiek šķirti. Marka 2:15 vienkārši rakstīts, ka tur bija tie, kas staigāja Jēzum pakaļ.
Mateja sarīkotās svinības ar viņa atstumtajiem draugiem atgādina par kāzu mielastu, par kuru runā Jēzus vienā no Savām pēdējā laika līdzībām Mateja 22. nodaļā. Mielastā bija daudz dažādi cilvēki, „labi un slikti”. Šo līdzību mazliet savādu padara fakts, ka mielasta viesi ir tie, kuri sākotnēji nemaz nebija uz to aicināti. Aicinātie tā arī nekad neatnāca. Viss bija gatavs, galds uzklāts, mūziķi jau grasījās spēlēt kāzu maršu; Karalis bija pie durvīm, un Dēls gaidīja savu līgavu – draudzi –, bet neviens neieradās. Karalis izsūtīja Savus kalpus, lai tie atgādina viesiem par ielūgumu, bet viesi bija pārāk aizņemti ar savām lietām, tiem nebija laika iet pie Karaļa vai Viņa Dēla; daži pat sadusmojās uz Karaļa uzstājību un nogalināja Viņa nevainīgos kalpus.
Par ko Jēzus runāja šajā līdzībā? Liekas tik viegli rādīt ar pirkstu uz jūdiem, kuri atraidīja Karaļa Dēlu. Bet kā ar mūsdienu reliģiskajiem ļaudīm? Kāds esmu es? Vai es esmu pārāk aizņemts ar savām personīgajām lietām, ka esmu aizmirsis savas dzīves augstāko aicinājumu, Karaļa ielūgumu? Vai es sadusmojos Karaļa sūtņiem, kuri man atgādina par Viņa ielūgumu? Tādas ir manas pārdomas...
Karalis sūta Savus kalpus, lai uz mielastu aicinātu ikvienu, kas ir uz ielām, ikvienu, ko viņi satiek, un kurš vēlas nākt; tā pavisam drīz telpa bija pilna ar viesiem.
Cik skaista ir Jēzus mīlestība pret kritušo cilvēci!
Atgriežoties pie Levija – ielūgums, kuru viņš izteica saviem „atstumtajiem” draugiem, bija spēcīga liecība par viņa izmainīto dzīvi – Jēzus mīlestības izmainīto dzīvi. Jēzus aicināja Leviju aiziet no galda, kas šķīra viņu no cilvēces un glābšanas, un Levijs tā vietā sagatavo galdu Jēzum; galdu, kas savienoja glābšanu un cilvēci.
Kā vienmēr bija arī tādi cilvēki, kuriem nepatika doma, ka Valstība varētu būt vieta, kurā Jēzum nav tuvākie un mīļākie, ka mēs visi esam vienādi mīlēti. Tādēļ 17. pantā mēs lasām, ka viņi sūdzējās par to, bet Jēzus skaidri pasaka, ka slimajiem vajadzīga palīdzība, un tieši tādēļ Viņš ir nācis pie tiem.
Mācības no Jēzus galda
Levija darbi un viņa mājas atvērtās durvis mums sniedz svarīgas mācības, kuras nevajadzētu palaist garām:
1. Pie Jēzus galda ir aicināts ikviens. Mēs nekad nedrīkstam iedomāties, ka mēs zinām, kuru Jēzus vēlas glābt un kuru nē. Kad Jēzus teica „lai ikviens, kas tic”, Viņš tiešām arī domāja ikviens. Nekad netiesāsim, kurš ir vai nav glābts. Būsim draudze, kura atver durvis un aicina pie mielasta galda sēdēt ikvienu.
2. Pie Jēzus galda vienmēr ir vietas. Daudzi baidās no domas, ka mums vajadzētu atvērt savas draudzes durvis ikvienam. Valstība ikdienas glābj ikvienu. Mums nav teikšana pār to, kura sirdi Dieva Gars uzrunās. Mēs redzam tikai rezultātu; un laipni uzņemam viņus savā ģimenē, lai viņi varētu augt mīlestībā un žēlastībā. Kaut pie mūsu galda vienmēr būtu vieta ikvienam, jo tieši pie šī galda Jēzus arī vēlēsies būt!
3. Atceries, kas sēdēja ar tevi kopā. Levijs nekad neaizmirsa, no kurienes viņš nāca, un kas sēdēja pie viņa galda pirms viņš satika Jēzu. Mēs tik viegli un bieži aizmirstam, kur mēs bijām, kad Jēzus mūs atrada, un cik tālu Viņš mūs ir vadījis no tā. Jēzus vēlas, lai mēs neaizmirstam tos cilvēkus, ar kuriem esam sēdējuši pie viena galda, kad Jēzus mūs atrada un aicināja. Viņš vēlas, lai mēs tiem pataupām vietu pie mūsu jaunā galda. Mums jāuzmanās, lai mēs nekļūstam „pārāk glābti”. „Pārāk glābtie” raugās ar nicinājumu uz tiem cilvēkiem, kurus kādreiz ir pazinuši, jo viņiem tagad ir jauna dzīve un viņi nevar vairs būt kopā ar tiem, kas bija viņu vecajā dzīvē. Kad mēs atrodam savu jauno dzīvi Jēzū, mums, tāpat kā Levijam, jāatceras par tiem, ar kuriem kopā sēdējām pie vecā galda, un jāpataupa tiem vieta pie jaunā.
4. Jēzus galds nekad neattaisnojas, bet vienmēr aizstāv tos, ar kuriem kopā ēd maltīti. Jēzus nekad neattaisnojās par tiem cilvēkiem, ar kuriem Viņš sēdēja kopā pie galda. Viņš nāca, lai mums darbos un pēc tam vārdos parādītu, ka Dievs patiešām ir ar mums. Viņš neizvairījās no tiem, kurus rakstu mācītāji uzskatīja par necienīgiem saņemt glābšanu.
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kura vairs neklausās mūsu vārdos, bet gan mūsu darbos. Sensenais teiciens „Darbi runā skaļāk par vārdiem!” ir tik patiess. Jēzus dzīve un mīlestība mūsos vienmēr būs redzama mūsu darbos – kā mēs aizstāvam tos, kuri ir noliegti un sabiedrības apspiesti. Jēzus to darīja tādēļ, lai mēs zinātu, kā mums dzīvot ar apkārtējiem un vienam ar otru.
5. Jēzus ir vienīgais ceļš pie galda. Atgriežoties pie līdzības par kāzu mielastu – Karalis bija parūpējies, lai viesiem būtu kāzu drēbes. Bet daži ieradās uz mielastu un atteicās apģērbt īpašās, tieši viņiem darinātās drānas. Mūsu vienīgā ieeja pēdējo laiku mielastā ir taisnības tērps, kuru mums sniedz Jēzus caur Savām dārgajām asinīm Golgātas kalnā. Šajā taisnības tērpā nav ne miņas no cilvēciskiem nopelniem; mūsu vienīgais darbs ir šo tērpu pieņemt. Mēs priecājamies, ka tikai Dievs var pieņemt lēmumu par ieeju mūžīgajā valstībā, jo mēs nespējam lasīt cilvēka sirdi. Mūsu pienākums ir būt vēlīgiem un aicināt ikvienu valstībā, un atstāt tiesāšanu par labo un ļauno Vienīgajam, kurš spēj lasīt cilvēka sirds nodomus un domas.
Mēs katrs esam kā Jēzus galds: mūsu mājas, draudzes, klases, pat mūsu facebook, instagram un twitter konti un publikācijas ir kā galds par godu Jēzum, ja vien mēs izvēlamies caur to pagodināt mūsu Glābēju.
Vai tas varētu būt, ka tā vietā, lai visu laiku cīnītos un domātu jaunus veidus, kā evaņģēliju padarīt interesantu mūsdienu sabiedrībai, mums vienkārši ir jāatver mūsu mājas durvis? Vai varētu būt, ka patiesās labās ziņas par Valstību ir Jēzus aicinājums līdzdalīt mūsu pārmainītās dzīves stāstu un ļaut ikvienam sēdēt pie mūsu galda? Vai tas maz ir iespējams, ka Jēzus aicina mūs līdzdalīt mūsu dzīvesstāstu tādēļ, ka darbi runā skaļāk un pasaka daudz vairāk, nekā jebkura svētruna jebkad to spētu?
Tā vietā, lai mēs būtu aizņemti, meklējot nākamo lielisko evaņģelizācijas ideju, atcerēsimies, ka Jēzus vēlas, lai mēs vienkārši pie sava galda ielūgtu ikvienu.
Sadalieties grupās un pāris minūtes apspriediet šo jautājumu:
Kā tu nosaki, kurš ietilpst un kurš neietilpst tavā draugu lokā?
Bija kāda lieta, kura reliģiskajiem vadītājiem nepatika vēl vairāk, nekā jebkura cita, tas pat mulsināja Jēzus mācekļus – tā bija Jēzus attieksme pret sociāli atstumtajiem. Ikviens ticēja, ka, kad nāks Mesija, Viņš atjaunos Israēla tautas bagātīgo valstību, bet neviens negaidīja, ka valstības iedzīvotāji būs visas sabiedrības kārtas. Sociāli atstumto iekļaušanu Dieva valstībā patiešām neviens negaidīja. Tomēr tieši tas Jēzus dzīvi un kalpošanu padarīja tik īpašu.
Marka 2:13-17 mēs lasām brīnišķu stāstu par Valstību, kuru Jēzus nāca dibināt ne tikai Israēla sabiedrībā, bet arī Savu mācekļu sirdīs.
Atšķirtības galds
Levijs, pazīstams kā Matejs, bija muitnieks. Viņu ienīda gan jūdi, gan pagāni, jo viņš ievāca romiešu nodokli. Romiešu nodokli uzlika paši romieši, bet neviens īsti nezināja, par ko ir šis nodoklis, tikai muitnieki. Muitnieki bija ieraduši nodokli paaugstināt un starpības summu paturēt sev. Leviju ienīda vēl vairāk, nekā pagānu muitnieku, jo viņš bija jūds, kurš ievāca romiešu nodokli. Viņš nebija vērtīgs nedz lai kļūtu par mācekli, nedz arī par valstības pilsoni. Viņš bija uzaudzis jūdu ģimenē, bija Piedzīvojumu meklētāju, Ceļa meklētāju kluba biedrs, kā arī sava laika sabatskolas apmeklētājs. Kaut kā viņa uzmanību vairāk piesaistīja pilsētas gaismas, un tāpat kā pazudušais dēls viņš sāka domāt, ka nauda viņu darīs laimīgu. Interesanti, ko gan cilvēki nedara, lai pēc iespējas ātrāk iegūtu laimi. Viņš pārgāja „ienaidnieka” pusē un sāka strādāt pret saviem ciltsbrāļiem.
Tāpat kā daudzi, kuri ir gājuši Levija ceļu, agrāk vai vēlāk viņš saprata, ka dzīšanās pēc laimes bez Dieva ir tas pats, kas mizot sīpolu – beigu beigās tu saproti, ka tajā nekas nav apslēpts. Levijs nezināja, kā tikt galā ar savām mokām; viņš nevarēja iet uz sinagogu, jo tur viņu visdrīzāk atraidītu. Tādēļ viņš visu paturēja sevī līdz brīdim, kad viņš satika Jēzu.
Mīlestības spēks
14. pantā mēs lasām, ka Jēzus apzināti gāja garām muitai, kurā strādāja Levijs, apstājās un tieši viņam izteica vārdus: „Seko Man!” Mēs nedrīkstam palaist garām mācību par Valstību, kas atklāta šajā pantā.
Jēzus negaida, kamēr cilvēki Viņu atradīs. Viņš pats dodas meklēt. Mēs neesam aicināti gaidīt, kamēr cilvēki mūs atradīs; Dieva valstība aktīvi meklē pazudušos un iet tur, kur viņi ir atrodami. Aicinājums „Seko Man!” ir izteikts, lai apliecinātu Dieva mīlestību pret sociāli atstumto Leviju.
Ja cilvēki, kuri ir nicināti, jo sēž pie „muitas”, zina, ka viņi ir mīlēti un pieņemti, tad Dieva pārveidojošais spēks palīdz tiem piecelties un iet pie Viņa. Sabiedrībai nav svarīgas mūsu zināšanas. Tā vēlas redzēt mūsu rūpes par viņiem!
Trīs mācības, ko varam atrast šajos divos pantos (13. un 14. pants):
1. Dzīve iedvesmo dzīvi! Jēzus mācības, kuras visvairāk ietekmēs mums apkārtesošos cilvēkus, ir tās, kuras mēs ikdienas praktizējam. Jēzus vārdi, darbi un dzīve bija saskaņā viens ar otru. Ko Viņš mācīja, to Viņš arī izdzīvoja, un Viņa teiktais atspoguļoja Viņa personību. Tikai tāda dzīve cilvēkiem liks piecelties un sekot mums, ja mēs patiešām sekosim Kristum!
2. Pastāvīgu mīlestību ir grūti ignorēt. Ja mēs apzināsimies, cik ļoti augstu Dievs vērtē tos cilvēkus, pie kuriem Viņš mūs sūta, tad pastāvīga mīlestība būs neizbēgamas sekas mūsu dzīvē. Visu Jēzus dzīvi un kalpošanu caurstrāvoja nemainīga mīlestības pilna rīcība pret pazudušajiem. Jēzus mīlestība nebija nejauša. Arī mums nevajadzētu nejauši kādu mīlēt. Mīlestība ir apzināts princips, tā nav nejauša, tieši tādēļ tā ir tik ļoti pārveidojoša.
3. Jēzus draudzējās ar atstumtajiem. Jāņa 3:17 mēs lasām, ka Jēzus Nikodēmam stāstīja, ka „Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” Tādēļ Jēzus parāda Savu nodošanos un mīlestību un pavada laiku kopā ar sociāli atstumtajiem, un sniedz tiem patiesību par Dieva valstību. Kas ir šī patiesība? Jēzus atdeva Savu dzīvi un mīlestību par atstumtajiem.
Marks savā evaņģēlijā raksta, ka Levijs nekavējoties pieceļas un pamet muitu. Viņš pamet visu! Viņš nekad vairs nevarētu tur atgriezties, viņš nekad arī neizvēlētos vairs tur atgriezties. Viņa jaunais ceļš ir daudz labāks, nekā viņa pagātne. Kāds ir šī jaunā ceļa rezultāts? Mīlestību, kas tika dota viņam, viņš sniedza visiem apkārt esošajiem un arī Jēzum. Daļu no savas dzīves viņš bija pavadījis, pildot nodokļu galdu ar naudu un darot lietas, kas viņu padarīja par atstumto; tagad viņš grib piepildīt Jēzus galdu.
Galds Jēzum
Marka 2:15 rakstīts, ka Levijs Jēzum par godu sarīkoja svinības, mielastu. Uz šīm svinībām ir ielūgti arī citi muitnieki, grēcinieki un atstumtie. Grēcinieki un mācekļi netiek šķirti. Marka 2:15 vienkārši rakstīts, ka tur bija tie, kas staigāja Jēzum pakaļ.
Mateja sarīkotās svinības ar viņa atstumtajiem draugiem atgādina par kāzu mielastu, par kuru runā Jēzus vienā no Savām pēdējā laika līdzībām Mateja 22. nodaļā. Mielastā bija daudz dažādi cilvēki, „labi un slikti”. Šo līdzību mazliet savādu padara fakts, ka mielasta viesi ir tie, kuri sākotnēji nemaz nebija uz to aicināti. Aicinātie tā arī nekad neatnāca. Viss bija gatavs, galds uzklāts, mūziķi jau grasījās spēlēt kāzu maršu; Karalis bija pie durvīm, un Dēls gaidīja savu līgavu – draudzi –, bet neviens neieradās. Karalis izsūtīja Savus kalpus, lai tie atgādina viesiem par ielūgumu, bet viesi bija pārāk aizņemti ar savām lietām, tiem nebija laika iet pie Karaļa vai Viņa Dēla; daži pat sadusmojās uz Karaļa uzstājību un nogalināja Viņa nevainīgos kalpus.
Par ko Jēzus runāja šajā līdzībā? Liekas tik viegli rādīt ar pirkstu uz jūdiem, kuri atraidīja Karaļa Dēlu. Bet kā ar mūsdienu reliģiskajiem ļaudīm? Kāds esmu es? Vai es esmu pārāk aizņemts ar savām personīgajām lietām, ka esmu aizmirsis savas dzīves augstāko aicinājumu, Karaļa ielūgumu? Vai es sadusmojos Karaļa sūtņiem, kuri man atgādina par Viņa ielūgumu? Tādas ir manas pārdomas...
Karalis sūta Savus kalpus, lai uz mielastu aicinātu ikvienu, kas ir uz ielām, ikvienu, ko viņi satiek, un kurš vēlas nākt; tā pavisam drīz telpa bija pilna ar viesiem.
Cik skaista ir Jēzus mīlestība pret kritušo cilvēci!
Atgriežoties pie Levija – ielūgums, kuru viņš izteica saviem „atstumtajiem” draugiem, bija spēcīga liecība par viņa izmainīto dzīvi – Jēzus mīlestības izmainīto dzīvi. Jēzus aicināja Leviju aiziet no galda, kas šķīra viņu no cilvēces un glābšanas, un Levijs tā vietā sagatavo galdu Jēzum; galdu, kas savienoja glābšanu un cilvēci.
Kā vienmēr bija arī tādi cilvēki, kuriem nepatika doma, ka Valstība varētu būt vieta, kurā Jēzum nav tuvākie un mīļākie, ka mēs visi esam vienādi mīlēti. Tādēļ 17. pantā mēs lasām, ka viņi sūdzējās par to, bet Jēzus skaidri pasaka, ka slimajiem vajadzīga palīdzība, un tieši tādēļ Viņš ir nācis pie tiem.
Mācības no Jēzus galda
Levija darbi un viņa mājas atvērtās durvis mums sniedz svarīgas mācības, kuras nevajadzētu palaist garām:
1. Pie Jēzus galda ir aicināts ikviens. Mēs nekad nedrīkstam iedomāties, ka mēs zinām, kuru Jēzus vēlas glābt un kuru nē. Kad Jēzus teica „lai ikviens, kas tic”, Viņš tiešām arī domāja ikviens. Nekad netiesāsim, kurš ir vai nav glābts. Būsim draudze, kura atver durvis un aicina pie mielasta galda sēdēt ikvienu.
2. Pie Jēzus galda vienmēr ir vietas. Daudzi baidās no domas, ka mums vajadzētu atvērt savas draudzes durvis ikvienam. Valstība ikdienas glābj ikvienu. Mums nav teikšana pār to, kura sirdi Dieva Gars uzrunās. Mēs redzam tikai rezultātu; un laipni uzņemam viņus savā ģimenē, lai viņi varētu augt mīlestībā un žēlastībā. Kaut pie mūsu galda vienmēr būtu vieta ikvienam, jo tieši pie šī galda Jēzus arī vēlēsies būt!
3. Atceries, kas sēdēja ar tevi kopā. Levijs nekad neaizmirsa, no kurienes viņš nāca, un kas sēdēja pie viņa galda pirms viņš satika Jēzu. Mēs tik viegli un bieži aizmirstam, kur mēs bijām, kad Jēzus mūs atrada, un cik tālu Viņš mūs ir vadījis no tā. Jēzus vēlas, lai mēs neaizmirstam tos cilvēkus, ar kuriem esam sēdējuši pie viena galda, kad Jēzus mūs atrada un aicināja. Viņš vēlas, lai mēs tiem pataupām vietu pie mūsu jaunā galda. Mums jāuzmanās, lai mēs nekļūstam „pārāk glābti”. „Pārāk glābtie” raugās ar nicinājumu uz tiem cilvēkiem, kurus kādreiz ir pazinuši, jo viņiem tagad ir jauna dzīve un viņi nevar vairs būt kopā ar tiem, kas bija viņu vecajā dzīvē. Kad mēs atrodam savu jauno dzīvi Jēzū, mums, tāpat kā Levijam, jāatceras par tiem, ar kuriem kopā sēdējām pie vecā galda, un jāpataupa tiem vieta pie jaunā.
4. Jēzus galds nekad neattaisnojas, bet vienmēr aizstāv tos, ar kuriem kopā ēd maltīti. Jēzus nekad neattaisnojās par tiem cilvēkiem, ar kuriem Viņš sēdēja kopā pie galda. Viņš nāca, lai mums darbos un pēc tam vārdos parādītu, ka Dievs patiešām ir ar mums. Viņš neizvairījās no tiem, kurus rakstu mācītāji uzskatīja par necienīgiem saņemt glābšanu.
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kura vairs neklausās mūsu vārdos, bet gan mūsu darbos. Sensenais teiciens „Darbi runā skaļāk par vārdiem!” ir tik patiess. Jēzus dzīve un mīlestība mūsos vienmēr būs redzama mūsu darbos – kā mēs aizstāvam tos, kuri ir noliegti un sabiedrības apspiesti. Jēzus to darīja tādēļ, lai mēs zinātu, kā mums dzīvot ar apkārtējiem un vienam ar otru.
5. Jēzus ir vienīgais ceļš pie galda. Atgriežoties pie līdzības par kāzu mielastu – Karalis bija parūpējies, lai viesiem būtu kāzu drēbes. Bet daži ieradās uz mielastu un atteicās apģērbt īpašās, tieši viņiem darinātās drānas. Mūsu vienīgā ieeja pēdējo laiku mielastā ir taisnības tērps, kuru mums sniedz Jēzus caur Savām dārgajām asinīm Golgātas kalnā. Šajā taisnības tērpā nav ne miņas no cilvēciskiem nopelniem; mūsu vienīgais darbs ir šo tērpu pieņemt. Mēs priecājamies, ka tikai Dievs var pieņemt lēmumu par ieeju mūžīgajā valstībā, jo mēs nespējam lasīt cilvēka sirdi. Mūsu pienākums ir būt vēlīgiem un aicināt ikvienu valstībā, un atstāt tiesāšanu par labo un ļauno Vienīgajam, kurš spēj lasīt cilvēka sirds nodomus un domas.
Mēs katrs esam kā Jēzus galds: mūsu mājas, draudzes, klases, pat mūsu facebook, instagram un twitter konti un publikācijas ir kā galds par godu Jēzum, ja vien mēs izvēlamies caur to pagodināt mūsu Glābēju.
Vai tas varētu būt, ka tā vietā, lai visu laiku cīnītos un domātu jaunus veidus, kā evaņģēliju padarīt interesantu mūsdienu sabiedrībai, mums vienkārši ir jāatver mūsu mājas durvis? Vai varētu būt, ka patiesās labās ziņas par Valstību ir Jēzus aicinājums līdzdalīt mūsu pārmainītās dzīves stāstu un ļaut ikvienam sēdēt pie mūsu galda? Vai tas maz ir iespējams, ka Jēzus aicina mūs līdzdalīt mūsu dzīvesstāstu tādēļ, ka darbi runā skaļāk un pasaka daudz vairāk, nekā jebkura svētruna jebkad to spētu?
Tā vietā, lai mēs būtu aizņemti, meklējot nākamo lielisko evaņģelizācijas ideju, atcerēsimies, ka Jēzus vēlas, lai mēs vienkārši pie sava galda ielūgtu ikvienu.