Septītā diena: DIEVA VALSTĪBA | "Sinepju graudiņš"
Līdzība sabiedrībai
Dilisa Bruksa
Mēs dzīvojam globālā sabiedrībā. Ar interneta un mobilo ierīču palīdzību mēs ik sekundi uzzinām jaunākās ziņas un aktuālākās modes tendences. Šajā paaudzē pat tiek izgudroti jaunu vārdi tvītot, meklēt google, sēdēt facebook, tiešsaistes video u.c. Šie vārdi un to darbības ir neatņemama mūsu ikdienas sastāvdaļa. Mūsdienu ātrajā pasaulē, kura apmierina mūsu vajadzības kaut katru sekundi, ir ļoti viegli pazaudēt Dieva plānu gan mums, gan šai planētai, kuru jau kādu laiku saucam par savām mājām. Pasaules lielākais paradokss ir tieši saistīts ar mūsdienu paaudzi – mēs dzīvojam šķietami lielākā komunikācijas laikmetā, bet jūtamies arvien vientuļāki un vientuļāki. Nu jau pierasta aina ir kādā restorānā redzēt jauniešu vai vienkārši cilvēku bariņu, kuri kopā sanākuši pavakariņot, tomēr katram rokās ir sava mobilā ierīce, ar kuras palīdzību tie sazinās ar citiem draugiem, tā ignorējot tos, kas tiem sēž tieši blakus. Sen jau pagājuši tie laiki, kad mēs zinājām un pazinām ikvienu, kas dzīvo uz mūsu ielas vai mūsu kāpņu telpā; tā vietā mēs veidojam draudzību ar cilvēkiem jebkurā pasaules nostūrī, labi zinot, ka mēs, iespējams, viņus tā arī nekad nesatiksim. Fiziskā atsvešināšanās ir ietekmējusi visus sabiedrības slāņus neatkarīgi, kurā pasaules malā mēs dzīvojam. Tā noteikti ir ietekmējusi arī mūsu draudzes sabiedrību.
Webster tiešsaistes vārdnīca vārdu sabiedrība paskaidro šādi: “cilvēku grupa, kura dzīvo vienā rajonā (pilsētā, ciemā, apkārtnē) vai kurai ir līdzīgas intereses, vienota reliģija, rase u.c., vai viena tauta.”[1] Mūsdienās daudzi atsakās sanākt kopā uz svētbrīžiem, tā vietā noskatoties tos televīzijā vai internetā; citi neplāno ilgtermiņā iesaistīties draudzē, jo tiem patīk elastīgs dzīvesveids. Pēdējos pāris gadus esmu kā no malas raudzījusies uz apkārt notiekošo un konstatējusi, ka mēs it nemaz nedzīvojam tā, kā Raksti māca, kādai vajadzētu būt ticības sabiedrībai.
Rakstvieta, kas izceļ mūsu vajadzību pārdomāt un izvērtēt mūsu atziņu par sabiedrību, atrodama Marka evaņģēlijā 4:30-32:
“Un Viņš sacīja: "Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim? Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes, un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.””
Pūlis, kas sekoja Jēzum, nezināja, kas ir Dieva valstība, tādēļ Jēzus bieži izmantoja stāstus un līdzības, lai padarītu to viņiem saprotamu. Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba pēcteči bija apjukuši, un pamatoti, jo viņi bija romiešu varas apspiesti un vienīgais, ko tie gaidīja, bija apsolītais Mesija, kurš tos atbrīvos. Šie cilvēku pūļi bija dzirdējuši Jāņa Kristītāja sludināšanu un tai atsaukušies. Viņi zināja par brīnumu, kas notika Jēzus kristību laikā. Vēl lielāku cerību par Apsolīto viņos modināja katrs dziedināšanas, augšāmcelšanas, dēmonu izdzīšanas un cilvēku pabarošanas brīnums. Kad Jēzus pasludināja, ka Dieva valstība ir atnākusi, viņi patiešām ticēja un cerēja, ka šis ir viņu Valdnieks-kareivis, kurš tos atbrīvos no apspiešanas un nodibinās Izraēla karaļvalsti. Viņi sagaidīja, ka viņu sabiedrība kļūs citādāka. Ko tu sagaidi no Jēzus? Vai tu balsties uz to, ko Jēzus ir darījis tavā dzīvē, vai arī tu vienkārši esi izveidojis sarakstu ar lietām, ko tu vēlies, lai Jēzus tavā labā darītu?
Kas ir Dieva valstība?
Kādēļ gan mēs neesam mācījuši un sludinājuši par šo tēmu tik ilgu laiku, ja reiz šī bija Jēzus galvenā tēma visus Viņa kalpošanas gadus? Jēzus pirmā svētruna pēc kristībām bija “Atgriezieties no grēkiem .. jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi” (Mateja 4:17-18 un Marka 1:15). Šī svētruna skaidri norādīja, ka tiek veidota jauna sabiedrība, jauns dzīvesveids, un to veidoja Jēzus. Šīs jaunās sabiedrības Vadītājs ir Jēzus; Viņš ir tās galva, vadonis, vadītājs un karalis.
Jēzus mācīšanas metode nebija neparasta. Rabīni, reliģiskie skolotāji un Jēzus līdzgaitnieki bieži savās mācībās izmantoja līdzības, lai labāk paskaidrotu to teoloģiskos uzskatus. Jēzus mīļākais temats tika bieži stāstīts līdzībās. Līdzība ir vienkāršs stāsts ar zināmiem varoņiem un darbībām, kuras norāda uz kādu principu. Ne visi, kuri dzirdēja šo stāstu, varēja uzreiz to arī saprast. Jēzus mēdza stāstīt līdzības lielām cilvēku masām, un daudzi līdz galam nesaprata to nozīmi. Saviem mācekļiem Viņš vēlāk paskaidroja līdzību nozīmi. Lai saprastu Dieva valstību, mums rūpīgi jāizpēta šis stāsts. Tie, kuri nāca un klausījās Jēzus vārdos, nekad neaizgāja prom vīlušies, jo Viņš bieži izmantoja galilejiešiem tik ierastās ikdienas ainas, lai tiem pastāstītu par Dievu. Vai tu vari iztēloties, kā ap Jēzu Galilejas jūras krastā, pie Jordānas upes, pakalnos un ielejās pulcējas cilvēki, lai stundām ilgi klausītos Viņa vārdos? Vai tu kādreiz esi bijis priecīgs, dodoties uz nodarbību vai lekciju? Vai tu kādreiz esi vēlējies uz nodarbību ierasties pirmais, lai varētu ieņemt labāko vietu un uzmanīgi klausīties? Tā jutās daudzi, kuri sekoja Jēzum. Viņi nevarēja sagaidīt, kad atkal dzirdēs, ko Jēzus viņiem šodien pastāstīs!
Šī rakstvieta (Marka 4:30-32) mūs aizved laikā, kad Jēzus runāja svētrunu, esot laivā pie Galilejas jūras krastiem. Mēs nezinām, cik ilgi cilvēki jau klausās Jēzus vārdos vai cik ir pulkstenis. Mēs zinām tikai to, ka cilvēki ir nākuši klausīties Jēzus vārdos un Viņš tos nepievils. Daži no stāstiem, kurus lasām Marka evaņģēlija 4. Nodaļā, ir par lauksaimniecības tēmu, par audzēšanu: “sējējs izgāja sēt” (Marka 4:1-20) un līdzība par sēklu (Marka 4:26-29).
Lasot šo īso rakstvietu, mēs varētu nepievērst tai tik daudz uzmanības, jo tā liekas tik vienkārša, tomēr tā mēs varam palaist garām pašu svarīgāko. Jēzus Saviem uzmanīgajiem klausītājiem stāsta, ka Dieva valstība ir kā sinepju graudiņš. Viņš paskaidro, ka šī mazā sēkla izaugot kļūst daudz lielāka, nekā jebkurš cits augs vai krūms. Mateja un Lūkas evaņģēlijā Jēzus pat nosauc sinepju graudiņu par koku:
“Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: "Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros."” (Mateja 13:31-32)
“Tad Viņš teica: "Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko Es to salīdzināšu? Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas."” (Lūkas 13:18-19)
Sinepju graudiņš, protams, nebija garākais koks dārzā; olīvkoks parasti stiepās pāri visiem citiem dārza augiem. Ar to Jēzus centās Saviem klausītājiem pateikt, ka Dieva valstības lielums nav atkarīgs no sēklas lieluma. Klausītāji labi zināja, ko nozīmē būt izstumtam kāda cita lieluma dēļ – viņi bija Romas okupācijā. Izvēloties Valstību salīdzināt ar sinepju graudiņu, Jēzus vēlējās pateikt, ka Viņam bija svarīgi, kā cilvēks savu dzīvi ir pabeidzis, nevis uzsācis. Sinepju graudiņš, kuru audzēja Palestīnas apkārtnē, bija melnā sinepju sēkla; to audzēja gan dārzā, gan laukos. Augs varēja sasniegt pat 3m augstumu; tā bija mazākā sēkla, kuru tolaik audzēja.[2] Šai sēklai bija liels potenciāls, tā varēja izaugt ļoti iela; arī šīs līdzības klausītājos ir liels potenciāls, mēs varam pieaugt un kļūt “lieli”. Tomēr mums jāuzzina, kā tas ir iespējams. Kā mēs varam kļūt daļa no šīs Valstības?
Lauksaimniecība nevis karš
“Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes.” (Marka 4:31) Viņš pavisam vienkārši pasaka – Dieva valstība ir kā sinepju graudiņš. Jēzus lietoja līdzību no lauksaimniecības, lai ilustrētu Dieva plānu cilvēces labā, kas bija pilnīgi pretējs tam, ko sagaidīja tauta – Valdnieku-kareivi. Ar šī stāsta palīdzību Jēzus vēlas mainīt Savu klausītāju skatupunktu no karošanas uz lauksaimniecību; no kara uz pielūgsmi; no Cēzara uz sabiedrību; no saķeršanās ar likumu uz žēlastību. R.P. Martins, Bībeles komentētājs, saka šādus vārdus: “Jēzus kalpošana bija pilnīgi pretēja viņu saprašanai par to, kādam jābūt viņu Vadītājam. Tādēļ Jēzus vēlējās viņu prātos iedvest domu par to, ka Jēzus nākamās godības ceļš ir iezīmēts krusta ēnā, piedzīvojot atraidīšanu, ciešanas un pazemojumu.”[3] Jēzus sacīja: “Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.” (Jāna 14:6-7) Sēklās ir dzīvība, tomēr, lai sēkla ražotu dzīvību, tai vispirms ir jānomirst. Jēzus to apstiprina Jāņa 12:24 “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” Sēklas izmērs nenosaka tās augšanas ātrumu vai funkcijas vērtību. Tomēr – mazas sēklas ātrāk nobriest un tās var ātrāk izkaisīt. Šīs mazās sēkliņas izaug par apjomīgu koku, kura izmērs sniedz pavēni un patvērumu tiem, kas to meklē. Dievs vēlas, lai tu esi kā šī mazā sēkliņa un lai tu esi daļa no Viņa mūžīgās valstības. Viņš tev ir iedevis visu, kas tev ir nepieciešams ne tikai, lai tu izdzīvotu, bet arī lai tu varētu sludināt evaņģēliju. Vai tu esi gatavs nomirt? Nomirt sev, savām vēlmēm un plāniem, lai viss gods un slava tiek Dievam?
Kā jau iepriekš minēju, Jēzus klausītāji lielākā daļa nodarbojās ar lauksaimniecību - daudz vairāk, nekā mēs mūsdienās - tas nozīmē, ka Viņam nebija jāpaskaidro sēklas augšanas process. Mēs, protams, visi varētu nepieciešamo informāciju par sēklas dīgšanu un augšanu sameklēt Google; tomēr, ja mums nav pieredze šajā lietā, tad mēs varam līdz galam nesaprast, ko Jēzus vēlas mums pateikt. Lai sēkla “atbrīvotu” dzīvību sevī, tā veic dīgšanas procesu. Lai sēkla varētu dīgt, tai ir nepieciešami trīs svarīgi nosacījumi:
1) sēklai jābūt “dzīvai” - sēklas dzīvotspēja;
2) dīgšanai nepieciešamais miera stāvoklis
3) dīgšanai nepieciešamā attiecīgā vide.[4]
Ja šie nosacījumi tiek ievēroti, tad sēkla radīs jaunu dzīvību; vēl neizaudzis augs – dēsts – sāks augt. Dēsts izaugs un nobriedīs, un kļūs par augu. Jēzus sāk runāt uzreiz par izaugušu augu, izlaižot pašu augšanas procesu. 32. pantā Viņš saka: „un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.”
Grāmatā Kristus līdzības mēs lasām šādus vārdus: „Sēklas dīglis aug, attīstoties dzīvības principam, kuru Dievs tajā ir ielicis. Šī attīstība nav atkarīga no cilvēka spējām. Tāpat tas ir ar Kristus valstību. Tas ir jauns radījums. Tā attīstības principi ir pretēji tiem, kuri valda šīs pasaules valstīs.” (77.lpp oriģ.)
Parunāsim vēl mazliet par sēšanas līdzību, kuru dzirdēja galilejieši. Mums jāmēģina saprast arī apslēptie pavedieni, kurus Jēzus neizteica vārdos. Galilejieši zināja, kāda ir sinepju graudiņa vērtība. To bija vērts apstrādāt un audzēt. Jēzus izteiktais apgalvojums apliecina, ka viņi patiešām ir Dieva izredzētie. Viņu uzdevums ir pasaulei parādīt Dieva mīlestību. Jēzus, Dievs ar mums, šādā veidā parādīja Dieva valstību tiem citā gaismā. Mūsdienās jaunieši tiek aicināti dzīvot citādāku dzīvi un nebūt daļa no neīstas sabiedrības un neveidot neīstas draudzības kibertelpā, kura ar savu čivināšanu, zvanīšanu un jaunumiem to tik vien prasa. Jēzus tevi aicina kļūst par kaut ko labāku. Jēzus tevi aicina būt par tādas sabiedrības locekli, kuru ir izveidojis pats Dievs Savā līdzībā. Gan mūsdienu, gan tā laika klausītājus Jēzus aicina uz izaugsmi un attieksmes maiņu. Lai sēkla no dēsta varētu kļūt par pilnvērtīgu, nobriedušu augu, dārznieks to aplaista, pabaro, izravē nezāles un apcērp, lai sniegtu tam vislabāko augšanas vidi. Sēklas rada augus, un augi rada sēklas. Mēs zinām, ka no šīs mazās sēklas būs vēl daudzi citi sinepju graudiņi. Tas ir pavisam vienkārši. Tomēr ar Mesiju nekas nav vienkārši.
Dieva valstība, nevis nacionālisms
Līdzības bieži bija kā teoloģiski stāsti ar tam laikam saprotamiem paskaidrojumiem, tādēļ Jēzus stāsti bieži Viņa klausītājos izraisīja apjukumu un tos samulsināja. Marka 4:33 rakstīts: „Un daudzās tādās līdzībās Viņš uz tiem vārdu runāja, tā ka tie to varēja klausīties. Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja.” (Marka 4:33-34) Mēs esam ieraduši nevienu neizslēgt, tādēļ šāda pieeja mums šķiet negodīga. Tomēr Jēzum nelikās, ka Viņa mācības noslēpums ir jāatklāj visiem.
Valstības definīcija ir sniegt cilvēkam gabaliņu ar noderīgu informāciju, par kuru tas varētu domāt. Webster skaidrojošā vārdnīcā teikts, ka valstība ir politiski organizēta sabiedrība vai liela teritorijas vienība, kuru pārvalda karalis vai karaliene.[5] Atcerieties, ka tie, kuri klausījās Jēzus stāstos, no visas sirds cerēja, ka „valstība”, par kuru runāja Jēzus, būs tā, kas pārraus romiešu jūgu un atjaunos Israēla bijušo godību, kāda tā bija Salamana laikos, un sniegs drošību, mieru; viņi cerēja, ka tādā valstībā ikviens pielūgs Jahvi. Būsim atklāti. Varētu šķist, ka Israēls bija nacionālistiska tauta; tas nozīmē, ka viņi bija lepni par savu valsti un bija tai uzticīgi. Viņi ticēja, ka tā ir labāka un svarīgāka par jebkuru citu valsti. Valstībai ir vajadzīgs valdnieks; ļaudis zvēr savu uzticību šim monarham, un viņš tiem apsola rūpēties par savu pavalstnieku drošību. Jēzus sniedz tiem iespēju uzticēties un paļauties uz Visvareno Dievu, nevis viņu mantojumu. Mums – jauniešiem un arī pieaugušajiem – jāuzmanās, lai mēs pārāk cieši neturamies pie savām personīgajām vērtībām, ka neaizmirstam, kādas ir Dieva valstības vērtības. Mēs nevaram aizrauties ar adventisma mācībām, nedomājot par to, kā mantot dvēseles Dieva valstībai.
Parasti valstības un karaļvalstis pārvaldīja kāda militāra vara, tai bija savi padomdevēji, kuri monarham sniedza padomus, kā valdīt pār saviem pavalstniekiem. Jau atkal Jēzus apgāž kultūras ierastās normas un sludina par valstību, kurā tās Valdnieks nomirst, lai Viņa pavalstnieki dzīvotu. Viņš necīnās, lai iegūtu mums zemes valstību, bet gan lai mēs nokļūtu tādā vietā, kuru veidojis pats Dievs pēc Debesu Valstības līdzības, kurā katra būtne savu uzticību zvērējusi tās Valdniekam tādēļ, ka to no visas sirds mīl. Ja mēs katrs pieņemsim Jēzu un atzīsim Viņa kā mūsu Valdnieka autoritāti, tad mūsu ticība augs un kļūs par liecību citiem, caur kuru viņi varēs atrast mieru pie Jēzus kājām.
Pielietojums mūsdienām
Vai mēs pasaulei parādām šādu Dieva valstību? Vai tev, kā šim mazajam sinepju graudiņam, ir bijusi nepieciešamā garīgā vide, kurā augt un nobriest? Lai tas varētu notikt, pirmkārt, Jēzum jādzīvo tevī, lai tava ticība kļūtu pastāvīga; otrkārt, nekas un neviens tavā dzīvē nedrīkst nomākt tavu ticības sēklu tik ļoti, ka tā aizmigtu un paliktu miera stāvoklī. Treškārt, ja tavā vidē ir kas tāds, kas neļauj Svētajam Garam palīdzēt tev pieaugt Jēzū Kristū, tad atsakies no tā, tiec no tā vaļā, lai tava sirds pilnībā pieder Jēzum.
Sinepju graudiņš nevar augt, ja tam nav attiecīgo apstākļu; tāpat arī mēs kā garīgie sinepju graudiņi nevaram augt un nest augļus vai sniegt pajumti. Es esmu tik ļoti pateicīga, ka Jēzus mums palīdz un sniedz augšanai tik ļoti nepieciešamos apstākļus. Ja mums šādu apstākļu nav, tad jautājiet Dievam, lai Viņš šodien jums parāda, no kā mums jāatsakās, kas jānogriež vai jāizravē no savas dzīves, lai mēs būtu droši, ka Dieva valstība aug mūsos! Ja jūs redzat, ka jums ir šie garīgie apstākļi veiksmīgai augšanai – nekļūstiet pārāk lepni! Gluži kā dārznieks visu laiku pārliecinās un rūpējas par augu, līdz tas nobriest, tāpat arī mums – arī tev – ir jāļauj Dārzniekam par sevi rūpēties. Jēzus ir Dārznieks. Mums jāļauj, lai Viņš mūsu izaugsmei sagādā visus tai nepieciešamos apstākļus. Viņš mūs izravēs, pabaros, aprūpēs, apcirps. Mēs diemžēl nevaram noteikt, kādus apstākļus mēs vēlamies, un kurā laikā gribam nobriest. Vai tu ik dienas nodod savus plānus Dievam? Vai tu pieņem to, ka citiem Jēzus sniedz visu nepieciešamo ātrāk, nekā tev? Vai tu esi pateicīgs neatkarīgi no tā, ar kādiem izaicinājumiem sastopies?
Pasaulei izmisīgi ir vajadzīga patiesa, dzīvību dodoša sabiedrība. Kā Jēzus sekotājiem mums ir jāsludina labās ziņas – Dievs vēlas ikvienam sniegt šādu sabiedrību! Mūsu lielākais izaicinājums un aicinājums šajā dienā ir būt par mazo sinepju graudiņu, kas izaug par lielu augu, lai cilvēki, ar kuriem tiekamies ikdienā (ģimene, draugi, draudzes locekļi, kolēģi, skolas biedri u.c.), mūsu pavēnī rastu patvērumu.
[1] http://eee.merriam-webster.com/dictionary/community
[2] Myers, A.C. (1987). The Eerdmans Bible Dictionary (738). Grand Rapids, MI: Eerdmans.
[3] Martin, R. P. (2003). Messiah. In C. Brand, C. Draper, A. England, S. Bond, E. R. Clendenen & T. C. Butler (Eds.), Holman Illustrated Bible Dictionary (C. Brand, C. Draper, A. England, S. Bond, E. R. Clendenen & T. C. Butler, Ed.) (1115). Nashville, TN: Holman Bible Publishers.
[4] http://en.wikipedia.org/wiki/Seed
[5] Merriam-Webster, I. (2003). Merriam-Webster’s Collegiate Dictionary. (Eleventh ed.). Springfield, MA: Merriam-Webster, Inc.
Webster tiešsaistes vārdnīca vārdu sabiedrība paskaidro šādi: “cilvēku grupa, kura dzīvo vienā rajonā (pilsētā, ciemā, apkārtnē) vai kurai ir līdzīgas intereses, vienota reliģija, rase u.c., vai viena tauta.”[1] Mūsdienās daudzi atsakās sanākt kopā uz svētbrīžiem, tā vietā noskatoties tos televīzijā vai internetā; citi neplāno ilgtermiņā iesaistīties draudzē, jo tiem patīk elastīgs dzīvesveids. Pēdējos pāris gadus esmu kā no malas raudzījusies uz apkārt notiekošo un konstatējusi, ka mēs it nemaz nedzīvojam tā, kā Raksti māca, kādai vajadzētu būt ticības sabiedrībai.
Rakstvieta, kas izceļ mūsu vajadzību pārdomāt un izvērtēt mūsu atziņu par sabiedrību, atrodama Marka evaņģēlijā 4:30-32:
“Un Viņš sacīja: "Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim? Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes, un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.””
Pūlis, kas sekoja Jēzum, nezināja, kas ir Dieva valstība, tādēļ Jēzus bieži izmantoja stāstus un līdzības, lai padarītu to viņiem saprotamu. Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba pēcteči bija apjukuši, un pamatoti, jo viņi bija romiešu varas apspiesti un vienīgais, ko tie gaidīja, bija apsolītais Mesija, kurš tos atbrīvos. Šie cilvēku pūļi bija dzirdējuši Jāņa Kristītāja sludināšanu un tai atsaukušies. Viņi zināja par brīnumu, kas notika Jēzus kristību laikā. Vēl lielāku cerību par Apsolīto viņos modināja katrs dziedināšanas, augšāmcelšanas, dēmonu izdzīšanas un cilvēku pabarošanas brīnums. Kad Jēzus pasludināja, ka Dieva valstība ir atnākusi, viņi patiešām ticēja un cerēja, ka šis ir viņu Valdnieks-kareivis, kurš tos atbrīvos no apspiešanas un nodibinās Izraēla karaļvalsti. Viņi sagaidīja, ka viņu sabiedrība kļūs citādāka. Ko tu sagaidi no Jēzus? Vai tu balsties uz to, ko Jēzus ir darījis tavā dzīvē, vai arī tu vienkārši esi izveidojis sarakstu ar lietām, ko tu vēlies, lai Jēzus tavā labā darītu?
Kas ir Dieva valstība?
Kādēļ gan mēs neesam mācījuši un sludinājuši par šo tēmu tik ilgu laiku, ja reiz šī bija Jēzus galvenā tēma visus Viņa kalpošanas gadus? Jēzus pirmā svētruna pēc kristībām bija “Atgriezieties no grēkiem .. jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi” (Mateja 4:17-18 un Marka 1:15). Šī svētruna skaidri norādīja, ka tiek veidota jauna sabiedrība, jauns dzīvesveids, un to veidoja Jēzus. Šīs jaunās sabiedrības Vadītājs ir Jēzus; Viņš ir tās galva, vadonis, vadītājs un karalis.
Jēzus mācīšanas metode nebija neparasta. Rabīni, reliģiskie skolotāji un Jēzus līdzgaitnieki bieži savās mācībās izmantoja līdzības, lai labāk paskaidrotu to teoloģiskos uzskatus. Jēzus mīļākais temats tika bieži stāstīts līdzībās. Līdzība ir vienkāršs stāsts ar zināmiem varoņiem un darbībām, kuras norāda uz kādu principu. Ne visi, kuri dzirdēja šo stāstu, varēja uzreiz to arī saprast. Jēzus mēdza stāstīt līdzības lielām cilvēku masām, un daudzi līdz galam nesaprata to nozīmi. Saviem mācekļiem Viņš vēlāk paskaidroja līdzību nozīmi. Lai saprastu Dieva valstību, mums rūpīgi jāizpēta šis stāsts. Tie, kuri nāca un klausījās Jēzus vārdos, nekad neaizgāja prom vīlušies, jo Viņš bieži izmantoja galilejiešiem tik ierastās ikdienas ainas, lai tiem pastāstītu par Dievu. Vai tu vari iztēloties, kā ap Jēzu Galilejas jūras krastā, pie Jordānas upes, pakalnos un ielejās pulcējas cilvēki, lai stundām ilgi klausītos Viņa vārdos? Vai tu kādreiz esi bijis priecīgs, dodoties uz nodarbību vai lekciju? Vai tu kādreiz esi vēlējies uz nodarbību ierasties pirmais, lai varētu ieņemt labāko vietu un uzmanīgi klausīties? Tā jutās daudzi, kuri sekoja Jēzum. Viņi nevarēja sagaidīt, kad atkal dzirdēs, ko Jēzus viņiem šodien pastāstīs!
Šī rakstvieta (Marka 4:30-32) mūs aizved laikā, kad Jēzus runāja svētrunu, esot laivā pie Galilejas jūras krastiem. Mēs nezinām, cik ilgi cilvēki jau klausās Jēzus vārdos vai cik ir pulkstenis. Mēs zinām tikai to, ka cilvēki ir nākuši klausīties Jēzus vārdos un Viņš tos nepievils. Daži no stāstiem, kurus lasām Marka evaņģēlija 4. Nodaļā, ir par lauksaimniecības tēmu, par audzēšanu: “sējējs izgāja sēt” (Marka 4:1-20) un līdzība par sēklu (Marka 4:26-29).
Lasot šo īso rakstvietu, mēs varētu nepievērst tai tik daudz uzmanības, jo tā liekas tik vienkārša, tomēr tā mēs varam palaist garām pašu svarīgāko. Jēzus Saviem uzmanīgajiem klausītājiem stāsta, ka Dieva valstība ir kā sinepju graudiņš. Viņš paskaidro, ka šī mazā sēkla izaugot kļūst daudz lielāka, nekā jebkurš cits augs vai krūms. Mateja un Lūkas evaņģēlijā Jēzus pat nosauc sinepju graudiņu par koku:
“Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: "Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros."” (Mateja 13:31-32)
“Tad Viņš teica: "Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko Es to salīdzināšu? Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas."” (Lūkas 13:18-19)
Sinepju graudiņš, protams, nebija garākais koks dārzā; olīvkoks parasti stiepās pāri visiem citiem dārza augiem. Ar to Jēzus centās Saviem klausītājiem pateikt, ka Dieva valstības lielums nav atkarīgs no sēklas lieluma. Klausītāji labi zināja, ko nozīmē būt izstumtam kāda cita lieluma dēļ – viņi bija Romas okupācijā. Izvēloties Valstību salīdzināt ar sinepju graudiņu, Jēzus vēlējās pateikt, ka Viņam bija svarīgi, kā cilvēks savu dzīvi ir pabeidzis, nevis uzsācis. Sinepju graudiņš, kuru audzēja Palestīnas apkārtnē, bija melnā sinepju sēkla; to audzēja gan dārzā, gan laukos. Augs varēja sasniegt pat 3m augstumu; tā bija mazākā sēkla, kuru tolaik audzēja.[2] Šai sēklai bija liels potenciāls, tā varēja izaugt ļoti iela; arī šīs līdzības klausītājos ir liels potenciāls, mēs varam pieaugt un kļūt “lieli”. Tomēr mums jāuzzina, kā tas ir iespējams. Kā mēs varam kļūt daļa no šīs Valstības?
Lauksaimniecība nevis karš
“Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes.” (Marka 4:31) Viņš pavisam vienkārši pasaka – Dieva valstība ir kā sinepju graudiņš. Jēzus lietoja līdzību no lauksaimniecības, lai ilustrētu Dieva plānu cilvēces labā, kas bija pilnīgi pretējs tam, ko sagaidīja tauta – Valdnieku-kareivi. Ar šī stāsta palīdzību Jēzus vēlas mainīt Savu klausītāju skatupunktu no karošanas uz lauksaimniecību; no kara uz pielūgsmi; no Cēzara uz sabiedrību; no saķeršanās ar likumu uz žēlastību. R.P. Martins, Bībeles komentētājs, saka šādus vārdus: “Jēzus kalpošana bija pilnīgi pretēja viņu saprašanai par to, kādam jābūt viņu Vadītājam. Tādēļ Jēzus vēlējās viņu prātos iedvest domu par to, ka Jēzus nākamās godības ceļš ir iezīmēts krusta ēnā, piedzīvojot atraidīšanu, ciešanas un pazemojumu.”[3] Jēzus sacīja: “Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.” (Jāna 14:6-7) Sēklās ir dzīvība, tomēr, lai sēkla ražotu dzīvību, tai vispirms ir jānomirst. Jēzus to apstiprina Jāņa 12:24 “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” Sēklas izmērs nenosaka tās augšanas ātrumu vai funkcijas vērtību. Tomēr – mazas sēklas ātrāk nobriest un tās var ātrāk izkaisīt. Šīs mazās sēkliņas izaug par apjomīgu koku, kura izmērs sniedz pavēni un patvērumu tiem, kas to meklē. Dievs vēlas, lai tu esi kā šī mazā sēkliņa un lai tu esi daļa no Viņa mūžīgās valstības. Viņš tev ir iedevis visu, kas tev ir nepieciešams ne tikai, lai tu izdzīvotu, bet arī lai tu varētu sludināt evaņģēliju. Vai tu esi gatavs nomirt? Nomirt sev, savām vēlmēm un plāniem, lai viss gods un slava tiek Dievam?
Kā jau iepriekš minēju, Jēzus klausītāji lielākā daļa nodarbojās ar lauksaimniecību - daudz vairāk, nekā mēs mūsdienās - tas nozīmē, ka Viņam nebija jāpaskaidro sēklas augšanas process. Mēs, protams, visi varētu nepieciešamo informāciju par sēklas dīgšanu un augšanu sameklēt Google; tomēr, ja mums nav pieredze šajā lietā, tad mēs varam līdz galam nesaprast, ko Jēzus vēlas mums pateikt. Lai sēkla “atbrīvotu” dzīvību sevī, tā veic dīgšanas procesu. Lai sēkla varētu dīgt, tai ir nepieciešami trīs svarīgi nosacījumi:
1) sēklai jābūt “dzīvai” - sēklas dzīvotspēja;
2) dīgšanai nepieciešamais miera stāvoklis
3) dīgšanai nepieciešamā attiecīgā vide.[4]
Ja šie nosacījumi tiek ievēroti, tad sēkla radīs jaunu dzīvību; vēl neizaudzis augs – dēsts – sāks augt. Dēsts izaugs un nobriedīs, un kļūs par augu. Jēzus sāk runāt uzreiz par izaugušu augu, izlaižot pašu augšanas procesu. 32. pantā Viņš saka: „un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.”
Grāmatā Kristus līdzības mēs lasām šādus vārdus: „Sēklas dīglis aug, attīstoties dzīvības principam, kuru Dievs tajā ir ielicis. Šī attīstība nav atkarīga no cilvēka spējām. Tāpat tas ir ar Kristus valstību. Tas ir jauns radījums. Tā attīstības principi ir pretēji tiem, kuri valda šīs pasaules valstīs.” (77.lpp oriģ.)
Parunāsim vēl mazliet par sēšanas līdzību, kuru dzirdēja galilejieši. Mums jāmēģina saprast arī apslēptie pavedieni, kurus Jēzus neizteica vārdos. Galilejieši zināja, kāda ir sinepju graudiņa vērtība. To bija vērts apstrādāt un audzēt. Jēzus izteiktais apgalvojums apliecina, ka viņi patiešām ir Dieva izredzētie. Viņu uzdevums ir pasaulei parādīt Dieva mīlestību. Jēzus, Dievs ar mums, šādā veidā parādīja Dieva valstību tiem citā gaismā. Mūsdienās jaunieši tiek aicināti dzīvot citādāku dzīvi un nebūt daļa no neīstas sabiedrības un neveidot neīstas draudzības kibertelpā, kura ar savu čivināšanu, zvanīšanu un jaunumiem to tik vien prasa. Jēzus tevi aicina kļūst par kaut ko labāku. Jēzus tevi aicina būt par tādas sabiedrības locekli, kuru ir izveidojis pats Dievs Savā līdzībā. Gan mūsdienu, gan tā laika klausītājus Jēzus aicina uz izaugsmi un attieksmes maiņu. Lai sēkla no dēsta varētu kļūt par pilnvērtīgu, nobriedušu augu, dārznieks to aplaista, pabaro, izravē nezāles un apcērp, lai sniegtu tam vislabāko augšanas vidi. Sēklas rada augus, un augi rada sēklas. Mēs zinām, ka no šīs mazās sēklas būs vēl daudzi citi sinepju graudiņi. Tas ir pavisam vienkārši. Tomēr ar Mesiju nekas nav vienkārši.
Dieva valstība, nevis nacionālisms
Līdzības bieži bija kā teoloģiski stāsti ar tam laikam saprotamiem paskaidrojumiem, tādēļ Jēzus stāsti bieži Viņa klausītājos izraisīja apjukumu un tos samulsināja. Marka 4:33 rakstīts: „Un daudzās tādās līdzībās Viņš uz tiem vārdu runāja, tā ka tie to varēja klausīties. Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja.” (Marka 4:33-34) Mēs esam ieraduši nevienu neizslēgt, tādēļ šāda pieeja mums šķiet negodīga. Tomēr Jēzum nelikās, ka Viņa mācības noslēpums ir jāatklāj visiem.
Valstības definīcija ir sniegt cilvēkam gabaliņu ar noderīgu informāciju, par kuru tas varētu domāt. Webster skaidrojošā vārdnīcā teikts, ka valstība ir politiski organizēta sabiedrība vai liela teritorijas vienība, kuru pārvalda karalis vai karaliene.[5] Atcerieties, ka tie, kuri klausījās Jēzus stāstos, no visas sirds cerēja, ka „valstība”, par kuru runāja Jēzus, būs tā, kas pārraus romiešu jūgu un atjaunos Israēla bijušo godību, kāda tā bija Salamana laikos, un sniegs drošību, mieru; viņi cerēja, ka tādā valstībā ikviens pielūgs Jahvi. Būsim atklāti. Varētu šķist, ka Israēls bija nacionālistiska tauta; tas nozīmē, ka viņi bija lepni par savu valsti un bija tai uzticīgi. Viņi ticēja, ka tā ir labāka un svarīgāka par jebkuru citu valsti. Valstībai ir vajadzīgs valdnieks; ļaudis zvēr savu uzticību šim monarham, un viņš tiem apsola rūpēties par savu pavalstnieku drošību. Jēzus sniedz tiem iespēju uzticēties un paļauties uz Visvareno Dievu, nevis viņu mantojumu. Mums – jauniešiem un arī pieaugušajiem – jāuzmanās, lai mēs pārāk cieši neturamies pie savām personīgajām vērtībām, ka neaizmirstam, kādas ir Dieva valstības vērtības. Mēs nevaram aizrauties ar adventisma mācībām, nedomājot par to, kā mantot dvēseles Dieva valstībai.
Parasti valstības un karaļvalstis pārvaldīja kāda militāra vara, tai bija savi padomdevēji, kuri monarham sniedza padomus, kā valdīt pār saviem pavalstniekiem. Jau atkal Jēzus apgāž kultūras ierastās normas un sludina par valstību, kurā tās Valdnieks nomirst, lai Viņa pavalstnieki dzīvotu. Viņš necīnās, lai iegūtu mums zemes valstību, bet gan lai mēs nokļūtu tādā vietā, kuru veidojis pats Dievs pēc Debesu Valstības līdzības, kurā katra būtne savu uzticību zvērējusi tās Valdniekam tādēļ, ka to no visas sirds mīl. Ja mēs katrs pieņemsim Jēzu un atzīsim Viņa kā mūsu Valdnieka autoritāti, tad mūsu ticība augs un kļūs par liecību citiem, caur kuru viņi varēs atrast mieru pie Jēzus kājām.
Pielietojums mūsdienām
Vai mēs pasaulei parādām šādu Dieva valstību? Vai tev, kā šim mazajam sinepju graudiņam, ir bijusi nepieciešamā garīgā vide, kurā augt un nobriest? Lai tas varētu notikt, pirmkārt, Jēzum jādzīvo tevī, lai tava ticība kļūtu pastāvīga; otrkārt, nekas un neviens tavā dzīvē nedrīkst nomākt tavu ticības sēklu tik ļoti, ka tā aizmigtu un paliktu miera stāvoklī. Treškārt, ja tavā vidē ir kas tāds, kas neļauj Svētajam Garam palīdzēt tev pieaugt Jēzū Kristū, tad atsakies no tā, tiec no tā vaļā, lai tava sirds pilnībā pieder Jēzum.
Sinepju graudiņš nevar augt, ja tam nav attiecīgo apstākļu; tāpat arī mēs kā garīgie sinepju graudiņi nevaram augt un nest augļus vai sniegt pajumti. Es esmu tik ļoti pateicīga, ka Jēzus mums palīdz un sniedz augšanai tik ļoti nepieciešamos apstākļus. Ja mums šādu apstākļu nav, tad jautājiet Dievam, lai Viņš šodien jums parāda, no kā mums jāatsakās, kas jānogriež vai jāizravē no savas dzīves, lai mēs būtu droši, ka Dieva valstība aug mūsos! Ja jūs redzat, ka jums ir šie garīgie apstākļi veiksmīgai augšanai – nekļūstiet pārāk lepni! Gluži kā dārznieks visu laiku pārliecinās un rūpējas par augu, līdz tas nobriest, tāpat arī mums – arī tev – ir jāļauj Dārzniekam par sevi rūpēties. Jēzus ir Dārznieks. Mums jāļauj, lai Viņš mūsu izaugsmei sagādā visus tai nepieciešamos apstākļus. Viņš mūs izravēs, pabaros, aprūpēs, apcirps. Mēs diemžēl nevaram noteikt, kādus apstākļus mēs vēlamies, un kurā laikā gribam nobriest. Vai tu ik dienas nodod savus plānus Dievam? Vai tu pieņem to, ka citiem Jēzus sniedz visu nepieciešamo ātrāk, nekā tev? Vai tu esi pateicīgs neatkarīgi no tā, ar kādiem izaicinājumiem sastopies?
Pasaulei izmisīgi ir vajadzīga patiesa, dzīvību dodoša sabiedrība. Kā Jēzus sekotājiem mums ir jāsludina labās ziņas – Dievs vēlas ikvienam sniegt šādu sabiedrību! Mūsu lielākais izaicinājums un aicinājums šajā dienā ir būt par mazo sinepju graudiņu, kas izaug par lielu augu, lai cilvēki, ar kuriem tiekamies ikdienā (ģimene, draugi, draudzes locekļi, kolēģi, skolas biedri u.c.), mūsu pavēnī rastu patvērumu.
[1] http://eee.merriam-webster.com/dictionary/community
[2] Myers, A.C. (1987). The Eerdmans Bible Dictionary (738). Grand Rapids, MI: Eerdmans.
[3] Martin, R. P. (2003). Messiah. In C. Brand, C. Draper, A. England, S. Bond, E. R. Clendenen & T. C. Butler (Eds.), Holman Illustrated Bible Dictionary (C. Brand, C. Draper, A. England, S. Bond, E. R. Clendenen & T. C. Butler, Ed.) (1115). Nashville, TN: Holman Bible Publishers.
[4] http://en.wikipedia.org/wiki/Seed
[5] Merriam-Webster, I. (2003). Merriam-Webster’s Collegiate Dictionary. (Eleventh ed.). Springfield, MA: Merriam-Webster, Inc.