Astotā diena: DIEVA VALSTĪBA | "Tikai žēlastība"
Gilberts Kendžijs
1981. gada septembrī, kad es emigrēju uz Austrāliju, es saņēmu labu padomu no kāda emigrantu drauga, kurš jau pirms manis bija emigrējis uz šo valsti. Šis draugs, labu gribēdams, ieteica, ka man nekavējoties vajadzētu atrast darbu – jebkādu darbu – un nebūt pārāk izvēlīgam, jo mana prioritāte bija pēc iespējas ātrāk spēt pašam sevi finansiāli nodrošināt. Es ņēmu vērā šo padomu, un saviem draugiem un draudzei pastāstīju, ka meklēju jebkāda veida darbu.
Neilgi pēc tam pie manis pienāca nu jau nesen iegūtais draugs Kevins un sacīja, ka viņš ir ražošanas vadītājs un ka viņa darbavietā ir viena brīva vakance. Es nekavējoties piekritu šim darbam; man bija sajūta, ka jāpajautā ar ko saistīts šis darbs, tomēr es to neizdarīju. Vienīgā lieta, ko es pajautāju, bija kur tas atrodas, kad man jāsāk un cikos man jāierodas.
Viņš man atbildēja: „Pirmdien no rīta 5:00”. Man likās, ka tas ir joks, un es gaidīju, kad mans draugs sāks smieties par mani. Tomēr viņš tikai turpināja man uzdot jautājumus: „Vai tev ir sava automašīna?”, „Nē,” es atbildēju. Tā kā pa ceļam uz savu darbavietu viņš brauca garām arī manai mājai, viņš piedāvāja mani aizvest. Tā kā viņš bija ražošanas vadītājs, tad viņam darbā bija jāierodas 4:30, un viņš sacīja, ka atbrauks man pakaļ ap 4:00, vēl piekodinot, lai es paņemu maiņas apģērbu. Atteikties no šī darba bija par vēlu, tomēr es jutos kā ieslodzīts.
Tajā rītā es stāvēju pie luksofora, satinies savā mētelī gaidīdams, kad man atbrauks pakaļ; tas bija viens no aukstākajiem ziemas rītiem. Pavisam drīz mēs ieradāmies darbavietā: Felmington Markets (tirdzniecības noliktava) – augļu un dārzeņu iepakošanas un eksportēšanas noliktavā. Pa ceļam Kevins man bija pastāstījis par maniem darba pienākumiem: es biju jaunais kartupeļu pakotājs, man bija jāstrādā pie kartupeļu līnijas.
Ražošanas vadītājs
Uz konveijera lentas tika saliktas lielas kartupeļu kastes; tos automātiski nomazgāja, noberza, nosvēra un salika piecu kilogramu plastikāta maisiņos. Šīs piecu kilogramu smagās pakas nonāca uz rotējoša galda pie kādas sievietes, kura prasmīgi sapakoja piecas mazās pakas lielā brūnā papīra somā. Tad pienāca mana kārta.
Man bija jāpaceļ 25 kilogramus smagais kartupeļu maiss, un tas jānoliek uz konveijera lentas, kas bija savienots ar šujmašīnu; īstajā brīdī man bija jāpiespiež pedālis, lai sašūtu maisus un tad novietotu 40 maisus uz paletes. Man bija jāizmanto noliktavas automobilis, lai aizvestu kartupeļu paleti uz pašu noliktavas tālāko stūri un steigtos atpakaļ pie darba. Līdz brīdim, kad biju atgriezies pie savas konveijera lentas, tur jau stāvēja 15 sapakoti lielie maisi, kuri man bija jāsašuj, lenti apturēt nevarēja un arī šujmašīnu nedrīkstēja izslēgt (dažreiz mēs lūdzām, lai šīs mašīnas saplīstu). Tāds bija mans darbs. Kad pulksten 10:00 nozvanīja pārtraukuma zvans, es knapi varēju paiet vai pakustināt savas rokas – es vienkārši vaidēdams un žēlodamies atbalstīju galvu uz pusdienu galda.
Kad tovakar pārrados mājās, mana sieva knapi mani varēja atpazīt un pavēlēja, lai es nekavējoties iesniedzu atlūgumu. Es nevarēju to darīt; tas būtu pārāk apkaunojoši – padoties pēc pirmās dienas, turklāt vēl tad, kad biju izlielījies, ka strādāšu jebkāda veida darbu.
Kad biju nostrādājis jau mēnesi šajā darbavietā, Kevins man stāstīja, ka darba ir tik daudz, ka ir nepieciešami cilvēki, kas katru dienu varētu strādāt papildu divas stundas. Man sāpēja visas maliņas, bet es piekritu. Pēc pāris nedēļām viņš man stāstīja, ka ražošana attīstās labi un ātri, un jautāja, vai es varētu pastrādāt arī svētdienās. Es piekritu. Nu jau Kevins mani vairs neveda uz darbu katru rītu; es braucu ar vilcienu un nekad nekavēju.
Vai jūs varat uzminēt, kura nedēļas diena bija mana mīļākā? (ļaujiet klausītājiem atbildēt uz šo jautājumu!)
Jā, savā ziņā tas bija Sabats, jo tad es varēju atpūsties.
Tomēr man jāatzīstas, ka bija vēl kāda nedēļas diena, par kuru es ļoti, ļoti priecājos. Tā bija ceturtdiena – algas diena. Es vienmēr priecājos redzot, cik bieza bija mana algas aploksne, jo biju strādājis smagu darbu, turklāt virsstundas.
Tāda ir sabiedrība – jo vairāk tu strādā, jo vairāk tev maksā. Tu saņem to, ko esi pelnījis.
Parasti dzīve tā arī rit – godīguma un taisnīguma izjūta ir it kā ielikta mūsos.
Mūsu sabiedrību pārvalda noteikti likumi – ja tu dzīvo saskaņā ar šiem likumiem, pārsvarā tev klāsies labi. Tu rīkojies pareizi un par to tiec atalgots; tu rīkojies nepareizi – arī par to tev jāatbild pašam.
Ja tu cīnīsies un cītīgi mācīsies, tad tu nokārtosi eksāmenus; ja tu nebūsi sagatavojies, pirms eksāmena tu lūgsi vēl dedzīgāk un tomēr to nenokārtosi.
Ja tu pārsniegsi ātruma ierobežojumu vai šķērsosi krustojumu pāri sarkanajai gaismai, tad tu kļūsi par slavenību – tevi nofotografēs.
Tu saņem to, ko tu esi pelnījis; tas ir godīgi.
Ja runa ir par reliģisko dzīvi, tad tajā darbojas tas pats princips.
Glābšana – kā tas notiek citās pasaules reliģijās?
Hinduisma reliģijā, kad cilvēka prāts ir atbrīvots no dzimšanas un nāves cikla un savienojas ar Dievu, ir iespējami četri ceļi uz „Moksha” jeb glābšanu:
1. Darba ceļš – novērojot reliģiskas ceremonijas, pienākumus un rituālus.
2. Zināšanu ceļš – iegūstot pilnīgu saprašanu par Universu.
3. Nodošanās ceļš – pielūgsmes darbi.
4. Karaliskais ceļš – jogas un meditācijas praktizēšana.
Budismā brīnišķīgā nirvāna ir sasniedzama, ja esi izgājis Cēlo astoņposmu ceļu:
1. Pareizi, taisni uzskati;
2. taisna doma, tīra izpratne;
3. tīra, patiesa valoda;
4. taisna uzvedība, darbība;
5. taisns dzīvesveids;
6. taisni centieni, piepūle;
7. taisnas atmiņas jeb uzmanība, prāta nomierināšana apcerē;
8. taisna pašiedziļināšanās un apcere (eng.: meditācija)
Islāmā tā ir līdzsvarota rīcība:
- Islāmā glābšanu var sasniegt no Allāha žēlastības un musulmaņa paša darbiem. Ja tiesas dienā musulmaņa labie darbi ir vairāk, nekā sliktie un, ja Allāhs vēlas, tad viņam piedos viņa grēkus un musulmanis varēs ieiet paradīzē.
- Labie darbi izdzēs visus sliktos, ko esi darījis.
- Ja tu dodies svētceļojumā uz Meku, tad tu esi uzkrājis varenu bagātību debesu grāmatās.
- Ja tu mirsti mocekļa nāvē, aizstāvot savu ticību, tad tu uzreiz nokļūsi debesīs.
Glābšana – kam tic kristieši?
Kā ar kristietību? Ko Jēzus saka par to, kā mēs ieiesim Dieva Valstībā, kā mēs iemantosim mūžīgo dzīvību?
Kāds jauns vīrs nāca pie Jēzus, lai iegūtu atbildi tieši uz šo jautājumu. Stāsts par šo jauno puisi ir viens no svarīgākajiem un interesantākajiem stāstiem evaņģēlijos.
„Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?" ” (Mateja 19:16)
Saliekot kopā šo stāstu no Marka, Mateja un Lūkas evaņģēlija, mēs uzzinām, ka šis jaunietis bija bagāts un veiksmīgs – sabiedrībā viņš tika uzskatīts par vadītāju. Kādēļ gan lai šāds vīrs interesētos par mūžīgo dzīvību vai Dieva Valstību? Viņam taču viss jau bija, vai tad nē?
Marks mums stāsta, ka Jēzus patiesībā gāja prom no kādas vietas, kad šis jaunietis pie Viņa piesteidzās un publiski Viņa priekšā nometās uz ceļiem. Cik gan viņš bija izmisis! „ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” (skat. Marka 10:17-27)
Mūžīgā dzīvība nesākas ar Jēzus otrās atnākšanas brīdi; mūžīgā dzīvība, mūžīgās dzīves miers, apmierinājums, prieks, gaišums un mērķtiecīga kalpošana sākas šodien, šeit un tagad, gaidot Jēzus otro nākšanu visā tās godībā. Bagātība, stāvoklis sabiedrībā un vara nekad nesniegs iepriekš minētās lietas; tāpat arī reliģija ne, jo šis jaunais vīrs bija reliģisks, apliecinot, ka kopš bērnības ievērojis bauslības likumu.
Bagātā, veiksmīgā un reliģiskā jaunieša tikšanās ar Jēzu bija tik daudzsološa:
1. Viņš bija uzdevis pareizo jautājumu.
2. Bija nācis ar pareizo attieksmi.
3. Viņš bija uzrunājis pareizo personu.
Likās, ka šim stāstam jābeidzas labi.
„ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību? Kā man vēl trūkst?” viņš jautāja.
Domājot par mūžīgo dzīvību kā hinduisma, budisma un islāma reliģijas piekritēji un mēģinot saprast, ko vēl vajadzētu darīt, viņš gaidīja atbildi no Jēzus.
„Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man." ” (Marka 10:21)
„UZTICIES MAN.” Jēzus atbilde ir apkopojama divos vārdos – „Uzticies Man.” Padari Mani par savu prioritāti; Es nevaru būt vienkārši vēl viena lieta tavā dzīvē, lai tu būtu glābts; tu savā dzīvē esi dzinies pēc bagātības un atpazīstamības un reliģiskām darbībām, kuras nosaka tavu eksistenci; tu esi sapratis, ka šīs lietas neapmierina tavas sirds dziļākās ilgas. Tu esi nācis pie Manis, lai es pievienotu tavai dzīvei vēl vienu darāmo lietu. Bet vispirms tev jāmeklē Dieva Valstība. „Uzticies Man.”
Jaunais vīrs paņēma savu kalkulatoru, ātri veica aprēķinus un saprazdams, ko nozīmē Jēzus aicinājums, viņš sašļuka. Tas maksātu pārāk daudz. Lai gan viņš bija izmisis, turēja baušļus un lai gan Jēzus viņam sniedza visu Savu mīlestību, viņš tomēr aizgāja noskumis un neizglābts. Viņš nevarēja padarīt Jēzu par savu prioritāti. Viņš nevarēja nodot savu dzīvi Jēzus rokās. Viņš nevarēja dziedāt dziesmu „visu Jēzum nodot gribu...” Viņš aizgāja noskumis un neizglābts.
Tie mācekļi, kuri dzirdēja šo sarunu, bija neizpratnē un tādēļ jautāja Jēzum paskaidrojumu. Ja šis vīrs, kuram it kā bija jābūt PIRMAJAM rindā uz Dieva Valstību, netiks tajā, tad, kurš gan spēs? Savā neizpratnē viņi uzdeva jautājumu: „Kurš tad var tapt glābts?” „Jēzus, tos uzlūkodams, saka: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas."” Jēzus pēdējā piezīme par šo tēmu bija šāda: „daudzi, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.” Atceries šo rakstvietu, jo mēs vēl pie tās atgriezīsimies.
Lai paskaidrotu šo patiesību, Jēzus mūs aizved atpakaļ uz Flemington Market noliktavu, uz darba vietām un pastāsta mums diezgan aizvainojošu līdzību par ieiešanu Dieva valstības pēdējā laika tiesā, kas pielīdzināta algas dienai, kurā cilvēka princips „jo vairāk strādā, jo vairāk nopelnīsi” ir pilnīgi nederīgs; tieši tādēļ līdzības nosaukums ir „Līdzība par negodīgo Dievu”.
Jēzus atbild, stāstot pārsteigumiem pilnu līdzību
Izlasiet Mateja 20:1-2
Šeit satiekas nabadzīgie un bagātie. Bagātais zemes īpašnieks agri no rīta iziet uz tirgus laukumu, kurā nabadzīgie jau ir sapulcējušies, lai redzētu, kā viņi šajā dienā iegūs pārtiku sev un savai ģimenei. Viņi ir vienas dienas strādnieki, kuriem arī maksā vienas dienas algu.
Bagātais zemes īpašnieks ir gudrs. Viņš jau agri ir izgājis un noskaidrojis, cik daudz strādnieku tam ir nepieciešami, lai paveiktu darbu vienas dienas laikā.
Viņš nolīgst nepieciešamo skaitu, tomēr, pirms viņi dodas uz vīna dārzu, viņi vēl paspēj pakaulēties par algas likmi, un viņš piekrīt tiem maksāt vienu denāriju par vienu dienu – tajā laikā tā bija ļoti dāsna alga. Pulkstenis rādīja 6:00 un, ierodoties vīna dārzā, vēl ir pat mazliet pavēss; viņi paņem grozus, uzvelk tos savā mugurā, gluži kā mugursomu, un sāk savu darbu.
Pēc trīs stundām vīna dārza saimnieks mūs pārsteidz.
Izlasi Mateja 20:3-5
Ir pienākusi trešā stunda, 9:00 no rīta.
Izejot uz tirgu, saimnieka mērķis nav nolīgt vēl strādniekus; viņam ir savs biznesa plāns un nolīgšanas daļu viņš jau ir izdarījis. Rakstvietā teikts, ka viņš vienkārši izgāja un pa ceļam redzēja citus stāvam, kuriem nebija darba. Šis saimnieks ir citādāks; viņa galvenais mērķis nav iegūt peļņu, tādēļ viņa sirds iežēlojas par tiem, kuri tur stāv un gaida darbu.
Šiem strādniekiem nav nekādu tiesību saņemt pilnas dienas algu, un viņi to zina; šoreiz netiek diskutēts par algu: „Es samaksāšu jums, cik jums pienākas.” Tā nu jaunā strādnieku grupa dodas uz vīna dārzu, bez kaulēšanās, vienkārši uzticoties godīgajam saimniekam.
Iedomājies, ka tu esi cītīgs strādnieks, kurš ir kaulējies par savu algu un darbu sācis jau agri 6:00 no rīta. Saule ir uzaususi, un tu esi sācis svīst kāpjot pa kalniem un nesot arvien smagāku grozu. Tad tu ieraugi ierodamies jaunu strādnieku grupu; ko tu par viņiem domātu? Iespējams, to, ka viņi nav tik nopietni, cik esi tu. Gluži tāpat kā draudzē - tu vienmēr esi ieradies laicīgi uz sabatskolas sākumu, vienmēr laicīgi.
Pēc trīs stundām mūsu saimnieks mūs atkal pārsteidz.
Izlasi Mateja 20:5
Sestā stunda: „Pusdienlaiks”
Devītā stunda: 15:00
Saimnieks ir aizkustināts, redzot cilvēkus, kuriem vajadzīgs darbs, tādēļ viņš joprojām nolīgst strādniekus. Liekas, ka viņa biznesa plāns vairs nav svarīgākais, tagad viņš domā par to cilvēku stāvokli, kuriem vakarā nebūs maize, ko likt galdā savām ģimenēm. Vairs netiek runāts par algām, to nedara ne saimnieks, nedz arī jaunie strādnieki. Saimnieks ļoti vēlas apmierināt šo cilvēku vajadzības, neskatoties uz to, ka viņam tas varētu nest zaudējumus.
Atcerieties – jūs joprojām esat cītīgie strādnieki, kurus nolīga 6:00. Ko jūs domājat par tiem, kuri ierodas pusdienlaikā vai 15:00? Tas šķiet smieklīgi, vai ne? Tie, kas ierodas pusdienlaikā, ir tie, kuri apmeklē draudzes dievkalpojuma otro daļu; tie, kuri atnāk 15:00 ir tie, kas ierodas tieši tad, kad sākas svētruna. Ko tu domā par šiem cilvēkiem?
Izlasi Mateja 20:6-7
Tas jau kļūst pavisam smieklīgi! Vienpadsmitajā stundā – 17:00 – saimnieks nolīgst strādniekus uz vienu stundu?
Saimnieks sāk ar viņiem runāt. Viņš vēlas zināt, kādēļ viņi ir tur stāvējuši „visu dienu”, neko nedarīdami. Viņš viņus jau ir redzējis no rīta; katru reizi, kad viņš nāca atpakaļ, viņi joprojām tur stāvēja, arī 17:00. Viņu atbilde bija patiesa: „Neviens mūs nav derējis.” Viņi bija nenodarbināmi; ikviena iespējama darba devēja acīs, viņi bija nederīgi strādnieki. Tomēr tiem bija viena pozitīva lieta – viņi nepadevās; viņi joprojām cer, ka tiem piedāvās darbu pat vienpadsmitajā stundā. Saimniekam šis bija kā ideāls scenārijs, jo viņa diena jau bija pārsteigumiem pilna. Šis laipnais saimnieks ieradās tur, kur cilvēkiem viņš bija visvairāk vajadzīgs, kad viss šķita pavisam bezcerīgs. Tā nu arī jaunie strādnieki devās uz vīna dārzu.
Šie ir tie, kuri ierodas uz pēdējo dziesmu un sadraudzības pusdienām. Ko tu domātu par viņiem?
Līdz brīdim, kad tie nokļūst vīna dārzā, saprot savu darbu un uzliek grozu uz pleciem, ir pienākušas darba dienas beigas, nozvana zvans un ir pienācis algas laiks.
Saimnieks joprojām nebeidz mūs pārsteigt.
Izlasi Mateja 20:8
Strādnieki stāv rindā, cītīgākie strādnieki, kas nolīgti 6:00, stāv tās sākumā, protams. Bet saimnieks liek uzraugam likt šiem strādniekiem nostāties rindas beigās un tos, kuri sākuši tikko, nostāties tās sākumā.
Saimnieks pārkārto rindu tādā veidā, lai visiem būtu redzama un saprotama mācība. Algas samaksāšana, spriedums, pēdējā tiesa, ja tā ir saprotams labāk, būs redzama un saprotama ikvienam.
Cītīgie strādnieki nav ļoti apmierināti, bet viņi sāk savā starpā domāt, ka saimnieks nevēlas apkaunot tos, kuri tikko ieradušies, jo viņi dabūs tikai kapeikas un kļūs skaudīgi, redzot kā cītīgie strādnieki saņemt savu pilnas dienas algu.
Saimnieks nebeidz pārsteigt.
Izlasi Mateja 20:9
Strādnieki, kuri bija tikko ieradušies, saņēma pilnas dienas algu. Viņi ir apjukuši un, iespējams, ļoti ātri nozūd, domājot, ka saimnieks pieļāvis kļūdu. Cītīgie strādnieki par viņiem smejas, domādami, ka viņi steidzas prom, jo jūtas apkaunoti par savu nenozīmīgo algu, tādēļ viņi tiem jautā: „Cik daudz jūs nopelnījāt?” Pirmais neuzdrošinās atbildēt; otrais vienkārši parāda vienu pirkstu; cītīgie strādnieki smejas vēl vairāk, jautājot: „Vienu pondionu?” (Viens pondions ir viena divpadsmitā daļa no denārija); bet atbilde viņus pārsteidz: „Nē, vienu denāriju.”
„Vienu denāriju? Vienu denāriju par stundas darbu?” Cītīgie strādnieki nekavējoties sāk aprēķināt savu algu. Ja par vienu stundu ir samaksāts viens denārijs, tad par divpadsmit stundām jāsaņem divpadsmit denāriji; strādnieki jau sāk jaunu dzīvi – viņi jau domā par jauniem apaviem, jaunu apģērbu, kur viņi dosies brīvdienās ar savu ģimeni.
Izlasi Mateja 20:10a
Stāsta atlikusī daļa sagādā pirmo šīs dienas nepatīkamo pārsteigumu.
Izlasi Mateja 20:10b-12
Kad uzraugs cītīgā strādnieka rokā ieliek vienu denāriju un skaļi saka „Nākamais!”, neviens nekustās; viņi sāk šķendēties kā pērkons un pieprasa, lai saimnieks nāk un paskaidro visu. Kā viņš uzdrošinās tā darīt? Kā viņš uzdrošinās izturēties pret tik cītīgiem strādniekiem tāpat, kā pret tiem negaušiem, kuri pastrādāja tikai vienu stundu – tas ir aizvainojoši un negodīgi.
Izlasi Mateja 20-13-16
„Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā PĒDĒJIE būs pirmie un pirmie pēdējie.”
Vai tu atceries šos vārdus? Bagātais jauneklis sevi redzēja kā PIRMO, bet kļuva par pēdējo; pēdējie nolīgtie strādnieki sevi redzēja kā PĒDĒJOS, bet tie kļuva par pirmajiem.
Par ko ir šis stāsts? Ko tu darītu, ja tu būtu viens no cītīgajiem strādniekiem vīna dārzā? Ko darītu es? Ko es darīju Flemington Market noliktavā?
Mūsu sapratnei par godīgumu šis stāsts liekas nepareizs. Tas ir patiešām nesaprotams.
Līdzībās parasti ķēniņš, valdnieks, saimnieks, zemes īpašnieks ir pats Jēzus. Tādēļ rodas jautājums: „Vai Dievs ir negodīgs?”
Kāda ir šī stāsta galvenā doma?
Stāsta galvenā doma ir atrodama līdzības ievadā „Debesu Valstība ir kā...”
Šis stāsts nav par īstu darbu un samaksu; tas ir par ieiešanu Dieva valstībā jau šodien un par pēdējo laiku tiesu. Ieiešanu Debesu valstībā nenosaka tas, cik labs tu esi vai cik daudz labus darbus tu esi paveicis. Tā ir Dieva dāvana. Tādā veidā Dievs mums sniedz mūžīgo dzīvību. Mūžība ir Dieva dāvana ikvienam cilvēka bērnam, pat, ja viņš to nav pelnījis. Žēlastība, Dieva apbrīnojamā žēlastība, ir šī stāsta galvenā doma. Visi ir vienlīdzīgi un ir pelnījuši vienu samaksu – denāriju par vienas dienas darbu; to saņem ikviens, ja viņš tic saimnieka laipnībai un saprot, ka pie glābšanas galda viņš neko nevar pielikt, kā vien apzināties, cik ļoti viņam nepieciešama Dieva žēlastība. Šo domu daudz vieglāk ir saprast tiem, kuri atrodas tirgus laukumā vēl 17:00 un kuri skaidri apzinās sava „bezdarba” stāvokli. Jo mēs visi esam grēkojuši un neviens nav taisns Tā Kunga priekšā.
Tādā gadījumā, ja runājam par mūžīgo dzīvību, tad Dievs ir negodīgs...
Ja būt godīgam nozīmē atmaksāt un dot mums pēc nopelniem, tad kas gan ar mums notiktu, ja Dievs dotu mums pēc mūsu nopelniem par:
· Lauztajiem solījumiem,
· nocietinātu sirdi,
· neiecietību pret citu vajadzībām,
· aizspriedumiem, lepnumu,
· netīrām domām un nodomiem,
· skaudību, greizsirdību.
JĀ – Dievs ir negodīgs – un mums vajadzētu par to priecāties! Jo Viņš mums neatmaksā pēc mūsu nopelniem!
Psalmi 103:8-13
„Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi. Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem, jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums; kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.”
Jesajas 53:5-6
„Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. ”
Efeziešiem 2:8-9
„Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.”
Laikmetu Ilgas, 25.lpp
„Pret Kristu izturējās tā, kā bijām pelnījuši mēs, lai pret mums savukārt varētu izturēties tā, kā ir pelnījis Viņš. Viņš saņēma sodu par mūsu grēkiem, kuru nebija pelnījis, lai mēs saņemtu Viņa taisnību, kuru neesam pelnījuši. Jēzus izcieta mūsu nāvi, lai mēs saņemtu Viņa dzīvību. "Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”
Mēs visi esam grēkojuši.
Mēs esam garīgi izputināti.
Kristus mira mūsu vietā.
Mums tam jātic; mums tas jāatzīst; jāpieņem un jāuzticas Kristum.
„Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jāņa 1:12-13)
Tā rezultātā Svētā Gara spēkā mēs piedzīvojam garīgas pārmaiņas.
„Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. Bet tas viss nāk no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi caur Kristu un mums devis salīdzināšanas kalpošanu. Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” (2.Kor.5:17-19)
„Pēc tam kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams: "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju."” (Marka 1:14-15)
Neilgi pēc tam pie manis pienāca nu jau nesen iegūtais draugs Kevins un sacīja, ka viņš ir ražošanas vadītājs un ka viņa darbavietā ir viena brīva vakance. Es nekavējoties piekritu šim darbam; man bija sajūta, ka jāpajautā ar ko saistīts šis darbs, tomēr es to neizdarīju. Vienīgā lieta, ko es pajautāju, bija kur tas atrodas, kad man jāsāk un cikos man jāierodas.
Viņš man atbildēja: „Pirmdien no rīta 5:00”. Man likās, ka tas ir joks, un es gaidīju, kad mans draugs sāks smieties par mani. Tomēr viņš tikai turpināja man uzdot jautājumus: „Vai tev ir sava automašīna?”, „Nē,” es atbildēju. Tā kā pa ceļam uz savu darbavietu viņš brauca garām arī manai mājai, viņš piedāvāja mani aizvest. Tā kā viņš bija ražošanas vadītājs, tad viņam darbā bija jāierodas 4:30, un viņš sacīja, ka atbrauks man pakaļ ap 4:00, vēl piekodinot, lai es paņemu maiņas apģērbu. Atteikties no šī darba bija par vēlu, tomēr es jutos kā ieslodzīts.
Tajā rītā es stāvēju pie luksofora, satinies savā mētelī gaidīdams, kad man atbrauks pakaļ; tas bija viens no aukstākajiem ziemas rītiem. Pavisam drīz mēs ieradāmies darbavietā: Felmington Markets (tirdzniecības noliktava) – augļu un dārzeņu iepakošanas un eksportēšanas noliktavā. Pa ceļam Kevins man bija pastāstījis par maniem darba pienākumiem: es biju jaunais kartupeļu pakotājs, man bija jāstrādā pie kartupeļu līnijas.
Ražošanas vadītājs
Uz konveijera lentas tika saliktas lielas kartupeļu kastes; tos automātiski nomazgāja, noberza, nosvēra un salika piecu kilogramu plastikāta maisiņos. Šīs piecu kilogramu smagās pakas nonāca uz rotējoša galda pie kādas sievietes, kura prasmīgi sapakoja piecas mazās pakas lielā brūnā papīra somā. Tad pienāca mana kārta.
Man bija jāpaceļ 25 kilogramus smagais kartupeļu maiss, un tas jānoliek uz konveijera lentas, kas bija savienots ar šujmašīnu; īstajā brīdī man bija jāpiespiež pedālis, lai sašūtu maisus un tad novietotu 40 maisus uz paletes. Man bija jāizmanto noliktavas automobilis, lai aizvestu kartupeļu paleti uz pašu noliktavas tālāko stūri un steigtos atpakaļ pie darba. Līdz brīdim, kad biju atgriezies pie savas konveijera lentas, tur jau stāvēja 15 sapakoti lielie maisi, kuri man bija jāsašuj, lenti apturēt nevarēja un arī šujmašīnu nedrīkstēja izslēgt (dažreiz mēs lūdzām, lai šīs mašīnas saplīstu). Tāds bija mans darbs. Kad pulksten 10:00 nozvanīja pārtraukuma zvans, es knapi varēju paiet vai pakustināt savas rokas – es vienkārši vaidēdams un žēlodamies atbalstīju galvu uz pusdienu galda.
Kad tovakar pārrados mājās, mana sieva knapi mani varēja atpazīt un pavēlēja, lai es nekavējoties iesniedzu atlūgumu. Es nevarēju to darīt; tas būtu pārāk apkaunojoši – padoties pēc pirmās dienas, turklāt vēl tad, kad biju izlielījies, ka strādāšu jebkāda veida darbu.
Kad biju nostrādājis jau mēnesi šajā darbavietā, Kevins man stāstīja, ka darba ir tik daudz, ka ir nepieciešami cilvēki, kas katru dienu varētu strādāt papildu divas stundas. Man sāpēja visas maliņas, bet es piekritu. Pēc pāris nedēļām viņš man stāstīja, ka ražošana attīstās labi un ātri, un jautāja, vai es varētu pastrādāt arī svētdienās. Es piekritu. Nu jau Kevins mani vairs neveda uz darbu katru rītu; es braucu ar vilcienu un nekad nekavēju.
Vai jūs varat uzminēt, kura nedēļas diena bija mana mīļākā? (ļaujiet klausītājiem atbildēt uz šo jautājumu!)
Jā, savā ziņā tas bija Sabats, jo tad es varēju atpūsties.
Tomēr man jāatzīstas, ka bija vēl kāda nedēļas diena, par kuru es ļoti, ļoti priecājos. Tā bija ceturtdiena – algas diena. Es vienmēr priecājos redzot, cik bieza bija mana algas aploksne, jo biju strādājis smagu darbu, turklāt virsstundas.
Tāda ir sabiedrība – jo vairāk tu strādā, jo vairāk tev maksā. Tu saņem to, ko esi pelnījis.
Parasti dzīve tā arī rit – godīguma un taisnīguma izjūta ir it kā ielikta mūsos.
Mūsu sabiedrību pārvalda noteikti likumi – ja tu dzīvo saskaņā ar šiem likumiem, pārsvarā tev klāsies labi. Tu rīkojies pareizi un par to tiec atalgots; tu rīkojies nepareizi – arī par to tev jāatbild pašam.
Ja tu cīnīsies un cītīgi mācīsies, tad tu nokārtosi eksāmenus; ja tu nebūsi sagatavojies, pirms eksāmena tu lūgsi vēl dedzīgāk un tomēr to nenokārtosi.
Ja tu pārsniegsi ātruma ierobežojumu vai šķērsosi krustojumu pāri sarkanajai gaismai, tad tu kļūsi par slavenību – tevi nofotografēs.
Tu saņem to, ko tu esi pelnījis; tas ir godīgi.
Ja runa ir par reliģisko dzīvi, tad tajā darbojas tas pats princips.
Glābšana – kā tas notiek citās pasaules reliģijās?
Hinduisma reliģijā, kad cilvēka prāts ir atbrīvots no dzimšanas un nāves cikla un savienojas ar Dievu, ir iespējami četri ceļi uz „Moksha” jeb glābšanu:
1. Darba ceļš – novērojot reliģiskas ceremonijas, pienākumus un rituālus.
2. Zināšanu ceļš – iegūstot pilnīgu saprašanu par Universu.
3. Nodošanās ceļš – pielūgsmes darbi.
4. Karaliskais ceļš – jogas un meditācijas praktizēšana.
Budismā brīnišķīgā nirvāna ir sasniedzama, ja esi izgājis Cēlo astoņposmu ceļu:
1. Pareizi, taisni uzskati;
2. taisna doma, tīra izpratne;
3. tīra, patiesa valoda;
4. taisna uzvedība, darbība;
5. taisns dzīvesveids;
6. taisni centieni, piepūle;
7. taisnas atmiņas jeb uzmanība, prāta nomierināšana apcerē;
8. taisna pašiedziļināšanās un apcere (eng.: meditācija)
Islāmā tā ir līdzsvarota rīcība:
- Islāmā glābšanu var sasniegt no Allāha žēlastības un musulmaņa paša darbiem. Ja tiesas dienā musulmaņa labie darbi ir vairāk, nekā sliktie un, ja Allāhs vēlas, tad viņam piedos viņa grēkus un musulmanis varēs ieiet paradīzē.
- Labie darbi izdzēs visus sliktos, ko esi darījis.
- Ja tu dodies svētceļojumā uz Meku, tad tu esi uzkrājis varenu bagātību debesu grāmatās.
- Ja tu mirsti mocekļa nāvē, aizstāvot savu ticību, tad tu uzreiz nokļūsi debesīs.
Glābšana – kam tic kristieši?
Kā ar kristietību? Ko Jēzus saka par to, kā mēs ieiesim Dieva Valstībā, kā mēs iemantosim mūžīgo dzīvību?
Kāds jauns vīrs nāca pie Jēzus, lai iegūtu atbildi tieši uz šo jautājumu. Stāsts par šo jauno puisi ir viens no svarīgākajiem un interesantākajiem stāstiem evaņģēlijos.
„Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?" ” (Mateja 19:16)
Saliekot kopā šo stāstu no Marka, Mateja un Lūkas evaņģēlija, mēs uzzinām, ka šis jaunietis bija bagāts un veiksmīgs – sabiedrībā viņš tika uzskatīts par vadītāju. Kādēļ gan lai šāds vīrs interesētos par mūžīgo dzīvību vai Dieva Valstību? Viņam taču viss jau bija, vai tad nē?
Marks mums stāsta, ka Jēzus patiesībā gāja prom no kādas vietas, kad šis jaunietis pie Viņa piesteidzās un publiski Viņa priekšā nometās uz ceļiem. Cik gan viņš bija izmisis! „ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” (skat. Marka 10:17-27)
Mūžīgā dzīvība nesākas ar Jēzus otrās atnākšanas brīdi; mūžīgā dzīvība, mūžīgās dzīves miers, apmierinājums, prieks, gaišums un mērķtiecīga kalpošana sākas šodien, šeit un tagad, gaidot Jēzus otro nākšanu visā tās godībā. Bagātība, stāvoklis sabiedrībā un vara nekad nesniegs iepriekš minētās lietas; tāpat arī reliģija ne, jo šis jaunais vīrs bija reliģisks, apliecinot, ka kopš bērnības ievērojis bauslības likumu.
Bagātā, veiksmīgā un reliģiskā jaunieša tikšanās ar Jēzu bija tik daudzsološa:
1. Viņš bija uzdevis pareizo jautājumu.
2. Bija nācis ar pareizo attieksmi.
3. Viņš bija uzrunājis pareizo personu.
Likās, ka šim stāstam jābeidzas labi.
„ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību? Kā man vēl trūkst?” viņš jautāja.
Domājot par mūžīgo dzīvību kā hinduisma, budisma un islāma reliģijas piekritēji un mēģinot saprast, ko vēl vajadzētu darīt, viņš gaidīja atbildi no Jēzus.
„Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man." ” (Marka 10:21)
„UZTICIES MAN.” Jēzus atbilde ir apkopojama divos vārdos – „Uzticies Man.” Padari Mani par savu prioritāti; Es nevaru būt vienkārši vēl viena lieta tavā dzīvē, lai tu būtu glābts; tu savā dzīvē esi dzinies pēc bagātības un atpazīstamības un reliģiskām darbībām, kuras nosaka tavu eksistenci; tu esi sapratis, ka šīs lietas neapmierina tavas sirds dziļākās ilgas. Tu esi nācis pie Manis, lai es pievienotu tavai dzīvei vēl vienu darāmo lietu. Bet vispirms tev jāmeklē Dieva Valstība. „Uzticies Man.”
Jaunais vīrs paņēma savu kalkulatoru, ātri veica aprēķinus un saprazdams, ko nozīmē Jēzus aicinājums, viņš sašļuka. Tas maksātu pārāk daudz. Lai gan viņš bija izmisis, turēja baušļus un lai gan Jēzus viņam sniedza visu Savu mīlestību, viņš tomēr aizgāja noskumis un neizglābts. Viņš nevarēja padarīt Jēzu par savu prioritāti. Viņš nevarēja nodot savu dzīvi Jēzus rokās. Viņš nevarēja dziedāt dziesmu „visu Jēzum nodot gribu...” Viņš aizgāja noskumis un neizglābts.
Tie mācekļi, kuri dzirdēja šo sarunu, bija neizpratnē un tādēļ jautāja Jēzum paskaidrojumu. Ja šis vīrs, kuram it kā bija jābūt PIRMAJAM rindā uz Dieva Valstību, netiks tajā, tad, kurš gan spēs? Savā neizpratnē viņi uzdeva jautājumu: „Kurš tad var tapt glābts?” „Jēzus, tos uzlūkodams, saka: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas."” Jēzus pēdējā piezīme par šo tēmu bija šāda: „daudzi, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.” Atceries šo rakstvietu, jo mēs vēl pie tās atgriezīsimies.
Lai paskaidrotu šo patiesību, Jēzus mūs aizved atpakaļ uz Flemington Market noliktavu, uz darba vietām un pastāsta mums diezgan aizvainojošu līdzību par ieiešanu Dieva valstības pēdējā laika tiesā, kas pielīdzināta algas dienai, kurā cilvēka princips „jo vairāk strādā, jo vairāk nopelnīsi” ir pilnīgi nederīgs; tieši tādēļ līdzības nosaukums ir „Līdzība par negodīgo Dievu”.
Jēzus atbild, stāstot pārsteigumiem pilnu līdzību
Izlasiet Mateja 20:1-2
Šeit satiekas nabadzīgie un bagātie. Bagātais zemes īpašnieks agri no rīta iziet uz tirgus laukumu, kurā nabadzīgie jau ir sapulcējušies, lai redzētu, kā viņi šajā dienā iegūs pārtiku sev un savai ģimenei. Viņi ir vienas dienas strādnieki, kuriem arī maksā vienas dienas algu.
Bagātais zemes īpašnieks ir gudrs. Viņš jau agri ir izgājis un noskaidrojis, cik daudz strādnieku tam ir nepieciešami, lai paveiktu darbu vienas dienas laikā.
Viņš nolīgst nepieciešamo skaitu, tomēr, pirms viņi dodas uz vīna dārzu, viņi vēl paspēj pakaulēties par algas likmi, un viņš piekrīt tiem maksāt vienu denāriju par vienu dienu – tajā laikā tā bija ļoti dāsna alga. Pulkstenis rādīja 6:00 un, ierodoties vīna dārzā, vēl ir pat mazliet pavēss; viņi paņem grozus, uzvelk tos savā mugurā, gluži kā mugursomu, un sāk savu darbu.
Pēc trīs stundām vīna dārza saimnieks mūs pārsteidz.
Izlasi Mateja 20:3-5
Ir pienākusi trešā stunda, 9:00 no rīta.
Izejot uz tirgu, saimnieka mērķis nav nolīgt vēl strādniekus; viņam ir savs biznesa plāns un nolīgšanas daļu viņš jau ir izdarījis. Rakstvietā teikts, ka viņš vienkārši izgāja un pa ceļam redzēja citus stāvam, kuriem nebija darba. Šis saimnieks ir citādāks; viņa galvenais mērķis nav iegūt peļņu, tādēļ viņa sirds iežēlojas par tiem, kuri tur stāv un gaida darbu.
Šiem strādniekiem nav nekādu tiesību saņemt pilnas dienas algu, un viņi to zina; šoreiz netiek diskutēts par algu: „Es samaksāšu jums, cik jums pienākas.” Tā nu jaunā strādnieku grupa dodas uz vīna dārzu, bez kaulēšanās, vienkārši uzticoties godīgajam saimniekam.
Iedomājies, ka tu esi cītīgs strādnieks, kurš ir kaulējies par savu algu un darbu sācis jau agri 6:00 no rīta. Saule ir uzaususi, un tu esi sācis svīst kāpjot pa kalniem un nesot arvien smagāku grozu. Tad tu ieraugi ierodamies jaunu strādnieku grupu; ko tu par viņiem domātu? Iespējams, to, ka viņi nav tik nopietni, cik esi tu. Gluži tāpat kā draudzē - tu vienmēr esi ieradies laicīgi uz sabatskolas sākumu, vienmēr laicīgi.
Pēc trīs stundām mūsu saimnieks mūs atkal pārsteidz.
Izlasi Mateja 20:5
Sestā stunda: „Pusdienlaiks”
Devītā stunda: 15:00
Saimnieks ir aizkustināts, redzot cilvēkus, kuriem vajadzīgs darbs, tādēļ viņš joprojām nolīgst strādniekus. Liekas, ka viņa biznesa plāns vairs nav svarīgākais, tagad viņš domā par to cilvēku stāvokli, kuriem vakarā nebūs maize, ko likt galdā savām ģimenēm. Vairs netiek runāts par algām, to nedara ne saimnieks, nedz arī jaunie strādnieki. Saimnieks ļoti vēlas apmierināt šo cilvēku vajadzības, neskatoties uz to, ka viņam tas varētu nest zaudējumus.
Atcerieties – jūs joprojām esat cītīgie strādnieki, kurus nolīga 6:00. Ko jūs domājat par tiem, kuri ierodas pusdienlaikā vai 15:00? Tas šķiet smieklīgi, vai ne? Tie, kas ierodas pusdienlaikā, ir tie, kuri apmeklē draudzes dievkalpojuma otro daļu; tie, kuri atnāk 15:00 ir tie, kas ierodas tieši tad, kad sākas svētruna. Ko tu domā par šiem cilvēkiem?
Izlasi Mateja 20:6-7
Tas jau kļūst pavisam smieklīgi! Vienpadsmitajā stundā – 17:00 – saimnieks nolīgst strādniekus uz vienu stundu?
Saimnieks sāk ar viņiem runāt. Viņš vēlas zināt, kādēļ viņi ir tur stāvējuši „visu dienu”, neko nedarīdami. Viņš viņus jau ir redzējis no rīta; katru reizi, kad viņš nāca atpakaļ, viņi joprojām tur stāvēja, arī 17:00. Viņu atbilde bija patiesa: „Neviens mūs nav derējis.” Viņi bija nenodarbināmi; ikviena iespējama darba devēja acīs, viņi bija nederīgi strādnieki. Tomēr tiem bija viena pozitīva lieta – viņi nepadevās; viņi joprojām cer, ka tiem piedāvās darbu pat vienpadsmitajā stundā. Saimniekam šis bija kā ideāls scenārijs, jo viņa diena jau bija pārsteigumiem pilna. Šis laipnais saimnieks ieradās tur, kur cilvēkiem viņš bija visvairāk vajadzīgs, kad viss šķita pavisam bezcerīgs. Tā nu arī jaunie strādnieki devās uz vīna dārzu.
Šie ir tie, kuri ierodas uz pēdējo dziesmu un sadraudzības pusdienām. Ko tu domātu par viņiem?
Līdz brīdim, kad tie nokļūst vīna dārzā, saprot savu darbu un uzliek grozu uz pleciem, ir pienākušas darba dienas beigas, nozvana zvans un ir pienācis algas laiks.
Saimnieks joprojām nebeidz mūs pārsteigt.
Izlasi Mateja 20:8
Strādnieki stāv rindā, cītīgākie strādnieki, kas nolīgti 6:00, stāv tās sākumā, protams. Bet saimnieks liek uzraugam likt šiem strādniekiem nostāties rindas beigās un tos, kuri sākuši tikko, nostāties tās sākumā.
Saimnieks pārkārto rindu tādā veidā, lai visiem būtu redzama un saprotama mācība. Algas samaksāšana, spriedums, pēdējā tiesa, ja tā ir saprotams labāk, būs redzama un saprotama ikvienam.
Cītīgie strādnieki nav ļoti apmierināti, bet viņi sāk savā starpā domāt, ka saimnieks nevēlas apkaunot tos, kuri tikko ieradušies, jo viņi dabūs tikai kapeikas un kļūs skaudīgi, redzot kā cītīgie strādnieki saņemt savu pilnas dienas algu.
Saimnieks nebeidz pārsteigt.
Izlasi Mateja 20:9
Strādnieki, kuri bija tikko ieradušies, saņēma pilnas dienas algu. Viņi ir apjukuši un, iespējams, ļoti ātri nozūd, domājot, ka saimnieks pieļāvis kļūdu. Cītīgie strādnieki par viņiem smejas, domādami, ka viņi steidzas prom, jo jūtas apkaunoti par savu nenozīmīgo algu, tādēļ viņi tiem jautā: „Cik daudz jūs nopelnījāt?” Pirmais neuzdrošinās atbildēt; otrais vienkārši parāda vienu pirkstu; cītīgie strādnieki smejas vēl vairāk, jautājot: „Vienu pondionu?” (Viens pondions ir viena divpadsmitā daļa no denārija); bet atbilde viņus pārsteidz: „Nē, vienu denāriju.”
„Vienu denāriju? Vienu denāriju par stundas darbu?” Cītīgie strādnieki nekavējoties sāk aprēķināt savu algu. Ja par vienu stundu ir samaksāts viens denārijs, tad par divpadsmit stundām jāsaņem divpadsmit denāriji; strādnieki jau sāk jaunu dzīvi – viņi jau domā par jauniem apaviem, jaunu apģērbu, kur viņi dosies brīvdienās ar savu ģimeni.
Izlasi Mateja 20:10a
Stāsta atlikusī daļa sagādā pirmo šīs dienas nepatīkamo pārsteigumu.
Izlasi Mateja 20:10b-12
Kad uzraugs cītīgā strādnieka rokā ieliek vienu denāriju un skaļi saka „Nākamais!”, neviens nekustās; viņi sāk šķendēties kā pērkons un pieprasa, lai saimnieks nāk un paskaidro visu. Kā viņš uzdrošinās tā darīt? Kā viņš uzdrošinās izturēties pret tik cītīgiem strādniekiem tāpat, kā pret tiem negaušiem, kuri pastrādāja tikai vienu stundu – tas ir aizvainojoši un negodīgi.
Izlasi Mateja 20-13-16
„Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā PĒDĒJIE būs pirmie un pirmie pēdējie.”
Vai tu atceries šos vārdus? Bagātais jauneklis sevi redzēja kā PIRMO, bet kļuva par pēdējo; pēdējie nolīgtie strādnieki sevi redzēja kā PĒDĒJOS, bet tie kļuva par pirmajiem.
Par ko ir šis stāsts? Ko tu darītu, ja tu būtu viens no cītīgajiem strādniekiem vīna dārzā? Ko darītu es? Ko es darīju Flemington Market noliktavā?
Mūsu sapratnei par godīgumu šis stāsts liekas nepareizs. Tas ir patiešām nesaprotams.
Līdzībās parasti ķēniņš, valdnieks, saimnieks, zemes īpašnieks ir pats Jēzus. Tādēļ rodas jautājums: „Vai Dievs ir negodīgs?”
Kāda ir šī stāsta galvenā doma?
Stāsta galvenā doma ir atrodama līdzības ievadā „Debesu Valstība ir kā...”
Šis stāsts nav par īstu darbu un samaksu; tas ir par ieiešanu Dieva valstībā jau šodien un par pēdējo laiku tiesu. Ieiešanu Debesu valstībā nenosaka tas, cik labs tu esi vai cik daudz labus darbus tu esi paveicis. Tā ir Dieva dāvana. Tādā veidā Dievs mums sniedz mūžīgo dzīvību. Mūžība ir Dieva dāvana ikvienam cilvēka bērnam, pat, ja viņš to nav pelnījis. Žēlastība, Dieva apbrīnojamā žēlastība, ir šī stāsta galvenā doma. Visi ir vienlīdzīgi un ir pelnījuši vienu samaksu – denāriju par vienas dienas darbu; to saņem ikviens, ja viņš tic saimnieka laipnībai un saprot, ka pie glābšanas galda viņš neko nevar pielikt, kā vien apzināties, cik ļoti viņam nepieciešama Dieva žēlastība. Šo domu daudz vieglāk ir saprast tiem, kuri atrodas tirgus laukumā vēl 17:00 un kuri skaidri apzinās sava „bezdarba” stāvokli. Jo mēs visi esam grēkojuši un neviens nav taisns Tā Kunga priekšā.
Tādā gadījumā, ja runājam par mūžīgo dzīvību, tad Dievs ir negodīgs...
Ja būt godīgam nozīmē atmaksāt un dot mums pēc nopelniem, tad kas gan ar mums notiktu, ja Dievs dotu mums pēc mūsu nopelniem par:
· Lauztajiem solījumiem,
· nocietinātu sirdi,
· neiecietību pret citu vajadzībām,
· aizspriedumiem, lepnumu,
· netīrām domām un nodomiem,
· skaudību, greizsirdību.
JĀ – Dievs ir negodīgs – un mums vajadzētu par to priecāties! Jo Viņš mums neatmaksā pēc mūsu nopelniem!
Psalmi 103:8-13
„Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi. Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem, jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums; kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.”
Jesajas 53:5-6
„Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. ”
Efeziešiem 2:8-9
„Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.”
Laikmetu Ilgas, 25.lpp
„Pret Kristu izturējās tā, kā bijām pelnījuši mēs, lai pret mums savukārt varētu izturēties tā, kā ir pelnījis Viņš. Viņš saņēma sodu par mūsu grēkiem, kuru nebija pelnījis, lai mēs saņemtu Viņa taisnību, kuru neesam pelnījuši. Jēzus izcieta mūsu nāvi, lai mēs saņemtu Viņa dzīvību. "Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”
Mēs visi esam grēkojuši.
Mēs esam garīgi izputināti.
Kristus mira mūsu vietā.
Mums tam jātic; mums tas jāatzīst; jāpieņem un jāuzticas Kristum.
„Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jāņa 1:12-13)
Tā rezultātā Svētā Gara spēkā mēs piedzīvojam garīgas pārmaiņas.
„Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. Bet tas viss nāk no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi caur Kristu un mums devis salīdzināšanas kalpošanu. Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” (2.Kor.5:17-19)
„Pēc tam kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams: "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju."” (Marka 1:14-15)