Mācekļi ir tie, kuri mācās, kuriem interesē “augt un pilnveidoties”. Garīgi pilnveidoties - tas nenozīmē iegūt to izglītību, ko parasti iegūst skolās vai pašmācības veidā. Ir tikai viena izglītība, kas dod “garīgu pilnveidošanos”.
Lūk 5:12-16 “Kad viņš bija vienā pilsētā, kāds viscaur spitālīgs vīrs, Jēzu ieraudzījis, krita uz sava vaiga un lūdza viņu, sacīdams: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” Jēzus izstiepa roku un pieskārās tam, sacīdams: “Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība no tā pazuda. (“aizgāja” - ekserkhomai - šo vārdu Lūka lieto reizēs (4:35), kad Jēzus aizdzen dēmonus). Un viņš tam piekodināja nevienam to nestāstīt un teica: “Noej un rādies priesterim un upurē par savu šķīstīšanu, kā to Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Runas par viņu izplatījās (“vārds [mācība, princips, būtība] par Viņu izgāja”) arvien vairāk, un liels ļaužu pūlis (nevis Dieva tauta) sapulcējās, lai dzirdētu viņu un tiktu dziedināti no savām slimībām. Bet viņš pats bieži nogāja nomaļās vietās un lūdza Dievu (no gr.val. - “bet viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu”)”. Kā tas var būt, ka Jēzus Kristus vienkārši neiet garām cilvēkam, kuram VISI no sabiedrības gāja garām. Visi šo cilvēku bija fiziski, sociāli, psiholoģiski “izmetuši ārā”! Kādēļ gan šis cilvēks nokrita Jēzus priekšā un uzdrošinājās vispār kaut ko teikt? - Jo viņš vai nu bija kaut ko jau dzirdējis par Jēzu, vai nu - redzēja to, ko par Jēzu šajā pašā gadījumā rakstījis Marks (1:41), ka “Jēzus sirdī iežēlojās”. Stāsta centrā ir 13. pants. - Jēzus - izstiepj roku - pieskaras - izsaka jeb pasludina (kerigma) Savu dziedināšanas nodomu - spitālība nekavējoties aiziet!
Ja tu zini, ka kādam “sirds par tevi iežēlojas”, tad tu piedzīvo dziedināšanu!!!
No aprakstiem ir zināms, ka Pāvils bijis teoloģiski labi izglītots cilvēks. Vai tad, kad Pāvils centās atbrīvoties no pirmajiem kristiešiem, nododot viņus represijām tādēļ, ka kristieši sabiedrībā bija ienīsti - vai Pāvils “garīgi pilnveidojās”? Viņš pats rakstījis 1.Kor 15:9-11 “…reiz es vajāju Dieva draudzi. Bet no Dieva žēlastības esmu tas, kas esmu, un viņa žēlastība manī nav bijusi veltīga. Es esmu vairāk par viņiem visiem pūlējies, taču ne es, bet Dieva žēlastība, kas ar mani. Mēs tā visi sludinām – vai nu es, vai tie citi –, un tā jūs esat sākuši ticēt.”
Izglītība kā tāda (pat teoloģiskā) var neko nedot garīgai attīstībai, izaugsmei! Garīga pilnveidošanās nav iespējama, ja nav galvenās izglītības - Sirds izglītības! Tā iegūstama Svētā Gara ietekmē! Bez sirds žēlastības cilvēki cits citam “paiet garām”, “izmet ārā” no sabiedrības - no ģimenēm, no darba, no baznīcām.
Jēzus pasaulē nebija atnācis slavas dēļ, bet - lai darītu savu sirds žēlastību. Tādēļ Jēzus aizgāja tur, kur neviena nav - tuksnesī - tā vietā, lai iegūtu popularitāti. Senāk izdziedināšana no lepras nozīmēja, ka to var izdarīt tikai Mesija (un to apliecināja priesteri). Un šai ziņai bija jānonāk līdz tautas apziņai - ka Mesija ir atnācis, ka Viņš dziedina pat lepru, turklāt, Viņš to dara “no sirds iežēlojoties” par visiem! Tas tiešām ir kaut kas nedzirdēts - ka tādā veidā var izdziedināt! Taču, pat pirmie mācekļi gaidīja Mesiju, kurš nāks kā atbrīvotājs, kurš ieviesīs kārtību (politisku, militāru, patriarhālu, bauslības). Jēzus reiz nosauca par liekulīgiem tos, kuri “dod desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet atmet to, kas svarīgākais bauslībā – taisnīgu tiesu, žēlsirdību un ticību”. Tik daudzi uzskata sevi par izglītotiem un garīgiem cilvēkiem, un turpina darīt dīvainas lietas! Turpina “izmest citus ārā”, paiet garām: bērniem, sievām, vīriem, koriģēt citu cilvēku dzīvi, neņemt vērā citu jūtas un domāt - ka ar to visu ir iespējama garīga pilnveidošanās, izaugsme un attīstība. Tik daudzi paiet garām cilvēkiem, kurus viņi uzskata it kā par spitālīgiem, lai viņiem pat “pasniegtu palīdzīgu roku”. Tas nekad nav un nebūs iespējams, ka bez žēlsirdības kāds varēs garīgi pilnveidoties!
Šeit, evaņģēlija stāstā, notiek pasaulē visradikālākā izglītība! Nekas nevar aizstāt to! To sauc par “sirds izglītību”. Garīga pilnveidošanās nozīmē - ka “sirds žēlastībā” mēs izstiepjam rokas un pieskaramies visiem. To darām saviem bērniem, vīriem, sievām, draudzes cilvēkiem. To darām - VISIEM! Dieva Kristus mācekļi ir tie, kuri mācās “sirds žēlastību”! Jo tāds ir mūsu Dievs! Jau pirms Jēzus dzimšanas tika izteikti vārdi - kas paziņo par Dieva nodomu attiecībā uz cilvēkiem - Lūk. 1:50 “Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas.” Arī 54.p. - “Viņš…pieminējis Savu žēlsirdību, ko Viņš solījis…” Arī Kol. 1:6 ir par to - evaņģēlija patiesais vārds ir tas, “kas ir pie jums un nes augļus un pieaug spēkā visā pasaulē – tāpat kā tas pieaug jūsos kopš tās dienas, kad dzirdējāt un aptvērāt Dieva žēlastību patiesībā.”
Mūsu vīzija ir, ka Korintas draudze nolēmusi būt par vietu, kur var iegūt radikālāko izglītības veidu pasaulē - Sirds Izglītību! Jo garīga pilnveidošanās ir iespējama tikai ar to Svētajā Garā!
Lūk 5:12-16 “Kad viņš bija vienā pilsētā, kāds viscaur spitālīgs vīrs, Jēzu ieraudzījis, krita uz sava vaiga un lūdza viņu, sacīdams: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” Jēzus izstiepa roku un pieskārās tam, sacīdams: “Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība no tā pazuda. (“aizgāja” - ekserkhomai - šo vārdu Lūka lieto reizēs (4:35), kad Jēzus aizdzen dēmonus). Un viņš tam piekodināja nevienam to nestāstīt un teica: “Noej un rādies priesterim un upurē par savu šķīstīšanu, kā to Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Runas par viņu izplatījās (“vārds [mācība, princips, būtība] par Viņu izgāja”) arvien vairāk, un liels ļaužu pūlis (nevis Dieva tauta) sapulcējās, lai dzirdētu viņu un tiktu dziedināti no savām slimībām. Bet viņš pats bieži nogāja nomaļās vietās un lūdza Dievu (no gr.val. - “bet viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu”)”. Kā tas var būt, ka Jēzus Kristus vienkārši neiet garām cilvēkam, kuram VISI no sabiedrības gāja garām. Visi šo cilvēku bija fiziski, sociāli, psiholoģiski “izmetuši ārā”! Kādēļ gan šis cilvēks nokrita Jēzus priekšā un uzdrošinājās vispār kaut ko teikt? - Jo viņš vai nu bija kaut ko jau dzirdējis par Jēzu, vai nu - redzēja to, ko par Jēzu šajā pašā gadījumā rakstījis Marks (1:41), ka “Jēzus sirdī iežēlojās”. Stāsta centrā ir 13. pants. - Jēzus - izstiepj roku - pieskaras - izsaka jeb pasludina (kerigma) Savu dziedināšanas nodomu - spitālība nekavējoties aiziet!
Ja tu zini, ka kādam “sirds par tevi iežēlojas”, tad tu piedzīvo dziedināšanu!!!
No aprakstiem ir zināms, ka Pāvils bijis teoloģiski labi izglītots cilvēks. Vai tad, kad Pāvils centās atbrīvoties no pirmajiem kristiešiem, nododot viņus represijām tādēļ, ka kristieši sabiedrībā bija ienīsti - vai Pāvils “garīgi pilnveidojās”? Viņš pats rakstījis 1.Kor 15:9-11 “…reiz es vajāju Dieva draudzi. Bet no Dieva žēlastības esmu tas, kas esmu, un viņa žēlastība manī nav bijusi veltīga. Es esmu vairāk par viņiem visiem pūlējies, taču ne es, bet Dieva žēlastība, kas ar mani. Mēs tā visi sludinām – vai nu es, vai tie citi –, un tā jūs esat sākuši ticēt.”
Izglītība kā tāda (pat teoloģiskā) var neko nedot garīgai attīstībai, izaugsmei! Garīga pilnveidošanās nav iespējama, ja nav galvenās izglītības - Sirds izglītības! Tā iegūstama Svētā Gara ietekmē! Bez sirds žēlastības cilvēki cits citam “paiet garām”, “izmet ārā” no sabiedrības - no ģimenēm, no darba, no baznīcām.
Jēzus pasaulē nebija atnācis slavas dēļ, bet - lai darītu savu sirds žēlastību. Tādēļ Jēzus aizgāja tur, kur neviena nav - tuksnesī - tā vietā, lai iegūtu popularitāti. Senāk izdziedināšana no lepras nozīmēja, ka to var izdarīt tikai Mesija (un to apliecināja priesteri). Un šai ziņai bija jānonāk līdz tautas apziņai - ka Mesija ir atnācis, ka Viņš dziedina pat lepru, turklāt, Viņš to dara “no sirds iežēlojoties” par visiem! Tas tiešām ir kaut kas nedzirdēts - ka tādā veidā var izdziedināt! Taču, pat pirmie mācekļi gaidīja Mesiju, kurš nāks kā atbrīvotājs, kurš ieviesīs kārtību (politisku, militāru, patriarhālu, bauslības). Jēzus reiz nosauca par liekulīgiem tos, kuri “dod desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet atmet to, kas svarīgākais bauslībā – taisnīgu tiesu, žēlsirdību un ticību”. Tik daudzi uzskata sevi par izglītotiem un garīgiem cilvēkiem, un turpina darīt dīvainas lietas! Turpina “izmest citus ārā”, paiet garām: bērniem, sievām, vīriem, koriģēt citu cilvēku dzīvi, neņemt vērā citu jūtas un domāt - ka ar to visu ir iespējama garīga pilnveidošanās, izaugsme un attīstība. Tik daudzi paiet garām cilvēkiem, kurus viņi uzskata it kā par spitālīgiem, lai viņiem pat “pasniegtu palīdzīgu roku”. Tas nekad nav un nebūs iespējams, ka bez žēlsirdības kāds varēs garīgi pilnveidoties!
Šeit, evaņģēlija stāstā, notiek pasaulē visradikālākā izglītība! Nekas nevar aizstāt to! To sauc par “sirds izglītību”. Garīga pilnveidošanās nozīmē - ka “sirds žēlastībā” mēs izstiepjam rokas un pieskaramies visiem. To darām saviem bērniem, vīriem, sievām, draudzes cilvēkiem. To darām - VISIEM! Dieva Kristus mācekļi ir tie, kuri mācās “sirds žēlastību”! Jo tāds ir mūsu Dievs! Jau pirms Jēzus dzimšanas tika izteikti vārdi - kas paziņo par Dieva nodomu attiecībā uz cilvēkiem - Lūk. 1:50 “Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas.” Arī 54.p. - “Viņš…pieminējis Savu žēlsirdību, ko Viņš solījis…” Arī Kol. 1:6 ir par to - evaņģēlija patiesais vārds ir tas, “kas ir pie jums un nes augļus un pieaug spēkā visā pasaulē – tāpat kā tas pieaug jūsos kopš tās dienas, kad dzirdējāt un aptvērāt Dieva žēlastību patiesībā.”
Mūsu vīzija ir, ka Korintas draudze nolēmusi būt par vietu, kur var iegūt radikālāko izglītības veidu pasaulē - Sirds Izglītību! Jo garīga pilnveidošanās ir iespējama tikai ar to Svētajā Garā!