Otrā diena: DIEVA VALTSĪBA | "Stāsts vai realitāte?"
Padijs Makaijs
Vai jūs zinājāt, ka 2011. gada aprīļa beigās notika viens no lielākajiem pasaules vēstures notikumiem? Esmu pārliecināts, ka šo brīdi atceras ikviens. Tas bija viens no tiem brīžiem, par kuriem mēs vēl runāsim pēc divdesmit gadiem, sakot: “vai tu atceries, kur tu biji, kad…?”
Kas bija šis notikums? Tā bija diena, kad kāds princis Viljams, Kembridžas hercogs, salaulājās ar Ketrīnu Elizabeti Midltoni. Karaliskās kāzas bija visvairāk skatītais notikums visā cilvēces vēsturē, gluži tāpat kā Viljama tēva kāzas 1980. gados. Saskaņā ar apkopotajiem datiem karaliskās kāzas skatījās gandrīz 2,5 miljardi cilvēku, aptuveni 35% no visas pasaules iedzīvotājiem; katrs trešais šīs planētas iedzīvotājs.
Radīti valstībai
Kā dzīves vērotājam, man uzreiz rodas jautājums – kā šis notikums piesaistīja tik daudzu ļaužu uzmanību? Pāris nedēļas par to domājot, es nonācu pie secinājuma, ka mēs, kā cilvēcīgas būtnes, vēlamies piedzīvot paši savas dzīves pasaku. Mūsos, iespējams pat mūsu DNS, ir slāpes būt daļai no kāda cita stāsta. Mēs visi agrāk vai vēlāk ilgojamies piedzīvot kādu fantastisku stāstu. K.S. Luiss reiz teica: „Ja mūsu sirdīs ir ilgas, kuras nekas šajā pasaulē nespēj piepildīt, tas var nozīmēt tikai vienu. Mēs esam radīti citai pasaulei.”
Kad mēs bijām bērni, mēs ticējām šai citai pasaulei, citam stāstam, un tas izklausījās ļoti līdzīgs pasakai. Webster tiešsaistes vārdnīca paskaidro vārdu pasaka šādi: „fantastikas, dažādu spēku un būtņu stāsti (bērniem), kuros pavisam neiespējami notikumi noved pie laimīgām beigām.”
Es kādreiz ticēju dažādām pasakām: Ziemassvētku vecītim, Lieldienu zaķim un pat zobu fejai. Tagad esmu pieaudzis un vairs neticu šīm pasakām. Es tagad zinu vairāk. Esmu izglītots. Pie mana biroja sienas ir divi augstākās izglītības diplomi; gadiem ilgi krātā pieredze man saka, ka pasakas vienkārši ir pārāk labas, lai tās būtu patiesas. Neviens nedzīvo laimīgi līdz mūža galam – paskatieties ziņas piecpadsmit minūtes un jūs to sapratīsiet – bads, slimības, dabas katastrofas, terorisms, šķiršanās, seksuāla izmantošana. Pasaule ir diezgan briesmīga vieta, un bērnībā dzirdētās pasakas ir kaut kur pagaisušas.
Tomēr saviem bērniem es lasu Bībeles stāstus. Es nevēlos, lai viņi nesapņotu lielus sapņus un neuzzinātu par patiesiem varoņiem. Lasot viņiem šos stāstus, savās domās es ilgojos, ceru un baiļojos. Es gribu cerēt, ka ikvienai dzīvei varētu būt laimīgas beigas. Bet es arī baidos, ka mani bērni, iespējams, kādreiz var pārstāt ticēt.
Pasaka par diviem stāstiem
Es jums pastāstīšu divus stāstus. Pirmais ir par šīs pasaules realitāti – ikdienas dzīvi – rutīnas, stresa, vilšanās, sāpju pilno dzīvi. Otrais stāsts ir par ko pavisam citu, iespējams, pat par citu realitāti – tādu, kas var šķist kā pasaka – tomēr tai ir vērts ticēt, jo tā ir patiesa. Es ceru, lūdzu un vēlos, lai caur šiem diviem stāstiem jūsu acis ieraudzītu gaismu un jūs izvēlētos dzīvot otro stāstu, kuru mēs sauksim par „Valstības stāstu.”
Pienāk brīdis, kurā ikviens no mums to piedzīvo – mēs pārstājam ticēt pasakām. Mūsu dzīvē notika kas tāds, kas sagrāva mūsu ticību pasakai – vecāku šķiršanās, drauga nāve, skolotāja, kura mums teica, ka nevaram būt mākslinieki, jo ar tādu darbu neko nenopelnīsim. Varbūt mēs piedzīvojām depresiju vai kādu citu garīgu slimību. Bet varbūt mēs vienkārši pieaugām un sākām mācīties augstskolā. Lai arī kāds tam būtu iemesls, mēs visi to piedzīvojam. Un turpinām savu dzīvi taisnā ceļā uz priekšu, cenšoties būt priecīgi un piedzīvot ko īstu. Pagātnes pilis un zirgus mēs iemainām pret sporta auto un mazu jauku biroju, un māju laukos. Mēs iegūstam augstākās izglītības grādus, lai justos svarīgi; mēs iegādājamies pieaugušo rotaļlietas, lai varētu aizmirst par tukšumu sevī. Daži to dara, aizejot uz kādu klubu, lai apklusinātu savas dvēseles, vai iegrimst bezjēdzīgās attiecībās – īstās vai iedomātās – tā apmānot savu tukšumu un ilgas pēc tuvības. Varbūt mēs aizraujamies ar reliģiju, meklējot „ideālo” dzīvi vai vismaz to, kāda tā varētu būt. Mēs meklējam ideālo sievu, lai apprecētos un mums būtu 2,5 bērni. Mēs esam apmānīti, domājot, ka, ja mazliet vairāk pacentīsimies, būsim pietiekami labi un, ja cītīgi strādāsim, tad atradīsim dzīves jēgu.
Augstākās izglītības institūts 2012. gadā veica pētījumu, kura rezultāti liecināja, ka 78,1% pirmā kursa studentu uzskatīja, ka svarīgākā lieta dzīvē ir būt finansiāli neatkarīgam.
Būt finansiāli neatkarīgam un iegūt dažas lietas nav tas sliktākais. MŪSOS ir problēma. Mēs esam pārstājuši ticēt Valstības stāstam un tādēļ esam pazaudējuši pašu svarīgāko mūsu dzīvēs. Mēs meklējam jēgu vietās, kuras ir bezjēdzīgas. Mēs uzdodam nopietnus jautājumus, tādus kā: „Kas es esmu? Kāds ir mans mērķis? Kāda ir dzīves jēga?” Atbildes, kuras atrodamas šīs pasaules realitātē, joprojām mūs atstāj tukšus. Ko tu darītu, ja tu iegūtu visu, par ko kādreiz esi sapņojis, un saprastu, ka tas viss ir bezjēdzīgi?
Toms Breidjs, NFL Jaunanglijas Patriotu saspēles vadītājs, viens no vislabāk pelnošajiem futbolistiem, kādā intervijā teica šādus vārdus: „Man ir trīs superkausa balvas un man joprojām šķiet, ka pasaulē priekš manis ir kas vairāk. Daži varbūt varētu teikt: „Tas ir viss. Es esmu sasniedzis savu mērķi, sapni, dzīvi.” Kā ir ar mani? Es domāju, ka noteikti ir kas vairāk. Nevar būt, ka šis ir viss, kas ir iespējams.” (CBS Televīzijas intervija)
Aktieris Breds Pits par sasniegto amerikāņu sapni saka šādus vārdus: „Es zinu, ka visām šīm lietām vajadzētu likties mums svarīgām – mašīna, vasarnīca, mūsu panākumi – ja tam tā ir jābūt, tad kādēļ mēs jūtamies nespēcīgi, izolēti, izmisuši un vientuļi? Ja jūs jautājat manu viedokli, tad tas viss ir mēsli, metiet to prom un atrodiet ko labāku. Jo šobrīd esmu nonācis līdz punktam, kurā mēs visi esam strupceļā, apklusinām savu dvēseli un savai garīgajai būtnei liekam pilnībā izgaist. Tomēr es to nevēlos.” (žurnāls The Rolling Stone )
Ja nu realitāte, ko mēs varam redzēt savām acīm – bads, izsalkums, slimības, bezjēdzība, sāpes ... ja nu tas nav patiesais stāsts? Ja nu dzīve, kuru tik daudzi cilvēki dzīvo, ir tikai stāsts... nepatiess stāsts, meli, lāsta sekas? Ja nu atbilde uz mūsu meklējumiem un ilgām būtu atkarīga no mūsu spējas ticēt Valstības stāstam?
Lai atklātu šo realitāti, šo citu valstību, mums jāatšķir senas grāmatas lappuses. Tā ir viena no strīdīgākajām grāmatām, kāda jebkad ir sarakstīta. Daži to patiešām nosauktu par pasaku grāmatu – pilnu ar stāstiem no citas pasaules un neticamām mācībām. Daži teiktu, ka viņi vienkārši ir pārāk gudri un apzinīgi, lai ticētu šādām apšaubāmām lietām. 19. gadsimta agnostiķis Roberts Ingersols kādreiz sacīja, ka šī grāmata ir „pasaka, neesošs stāsts, krāpšana, viltojums un meli.” Slavenais aktieris sers Ījans Makkelans teica šādus vārdus: „Es vienmēr esmu domājis, ka šīs grāmatas ievadā vajadzētu uzrakstīt brīdinājumu, ka tā ir tikai zinātne, nevis pieņemti fakti.” Tomēr simtiem un tūkstošiem cilvēku ir gājuši nāvē, lai tikai šīs grāmatas stāsti tiktu nodoti tālāk nākamajai paaudzei, un tā tas ir bijis gadiem ilgi. Ne par vienu citu grāmatu tik apzinīgi neviens nerūpējas un tik kārtīgi necenšas to izdot atkal un atkal. Tik daudzi visā pasaulē tic, ka šī grāmata ir kas daudz vairāk kā vienkārši pasaka. Tajā ir atrodami dzīves jēgas lielākie noslēpumi.
Es jums pastāstīšu šī stāsta īso versiju.
Reiz tumsības pilnā pasaulē mīlestības pilnais Radītājs radīja gaismu un dzīvi. Izsakot vien dažus vārdus, Viņš radīja pasauli. Tad Viņš radīja Savas vismīļākās būtnes. Viņš tos radīja pēc Sava tēla un līdzības, vīrieti un sievieti, un Viņš tiem pasniedza vistrauslāko un riskantāko dāvanu. Viņš tiem dāvāja izvēles brīvību: spēju pašiem izdarīt savu izvēli sekot vai nesekot Radītājam, pieņemt vai atraidīt Viņu. Tikai tā bija iespējams ļaut viņiem pilnīgi brīvi mīlēt Radītāju. Viss bija brīnišķīgi, dzīve bija mīlestības, jēgas un mērķa pilna līdz brīdim, kad stāstā iejaucās runājoša čūska. Tā radībai sameloja, tās meli cilvēkiem lika apšaubīt Radītāja patiesos nodomus. Viņi sāka šaubīties, vai Radītājs ir labs, tādēļ iekodās auglī, kurš ārēji likās salds, bet tomēr bija rūgts, un šai pasaulei un viņiem pašiem atnesa tikai lāstu. Lāstam līdzi nāca sāpes, ērkšķi, skumjas, slimības, atraidījums un nāve. Bija zaudēta arī iespēja satikties ar Radītāju dienas vēsumā. Ēdene bija pazudusi. Lai kas arī notiktu turpmāk, Radītājs nekad nepameta savu radību; nekad. Mīlestība pret tiem Viņam to neļāva darīt. Patiesībā Radītājs tiem dāvāja daudz lielāku dāvanu nekā pirmo. Īstajā laikā, kad radība joprojām nespēja sevi izglābt, Radītājs nonāca uz šo planētu un kļuva kā viens no Savām radībām. Viņš atteicās no paradīzes, upurēja pats Savu dzīvību, lai dotos uz nolādēto pasauli un pastāstītu pavisam jaunu stāstu.
„Nododams savu Dēlu mūsu pasaulei, Dievs cilvēkus apveltīja ar nezūdošām vērtībām, pret kurām kopš pasaules sākuma savāktās cilvēku bagātības nav nekas. Ar mūžībā uzkrātu mīlestību Kristus atnāca uz zemi mājot pie cilvēkiem; šī bagātība mums savienībā ar Viņu jāsaņem, jāatklāj un jāsniedz tālāk.” (Kristus dziedinošā kalpošana)
Četri evaņģēliji un mūsdienu pētnieki piekrīt, ka Jēzus mācības centrālā tēma bija Dieva valstības pasludināšana, jaunas realitātes pasludināšana. Jaunajā Derībā valstība ir pieminēta vairāk kā 120 reizes un visbiežāk par to ir runājis pats Jēzus. Jēzus runāja par trīs valstībām. Pirmā bija šīs pasaules valstība. Otrā bija valstība, kura ir tuvu klāt pienākusi, un trešā ir valstība, kas tikai vēl būs. Mēs jau runājām par šīs pasaules valstību un tās piedāvājumu. Mēs runāsim arī par valstību, kas ir tuvu klāt pienākusi, jo tā mums vislabāk pastāstīs arī par valstību, kura tikai vēl nāks.
Kas ir šī valstība? Pirmkārt, tā nav nekas tāds, ko tu esi iedomājies. Dievam patīk Sevi atklāt veidos, kādos mēs to negaidām: degošā krūmā, čukstos, runājošā ēzelī, puisī ar lingu, bērnā silītē, galdniekā, pie krusta. Dievam patīk pārsteigumi. Lai mēs varētu atļaut sev saprast šo realitāti, vispirms mūsos ir jānotiek pārmaiņām. Kā Jēzus teica, mums ir jānožēlo.
Patiesā Valstības realitāte
Jēzus Savu kalpošanu iesāka ar vārdiem: „Atgriezieties no grēkiem, jo Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi.” Mēs jau esam dzirdējuši, ka vārds atgriezties (angļu tulk.: nožēlot) nozīmē aizgriezties prom vai mainīties, tādēļ mēs runājam par atgriešanos no grēkiem. Ja mēs grēkojam, mums tas jānožēlo un jāatgriežas. Tā ir patiesība, bet grieķu valodā šis vārds ir metanoeo un, kā jau vairumam grieķu vārdu, – tam ir vairākas nozīmes. Metanoeo var nozīmēt arī – domā citādāk. Citiem vārdiem sakot, Jēzus paziņoja, ka ir pienācis laiks domāt citādāk, jo ir atnākusi Dieva valstība.
Nožēlai ir liela saistība ar ticību; evaņģēlijos stāsta, ka tā ir būtiska glābšanas daļa. Pāvils sludināja par nožēlu. Viņš teica: „Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. ” (Ap.d. 20:20-21) „Bez grēku nožēlas nav glābšanas.” (Izmeklētās Vēstis, 1.sēj., 365.lpp oriģ.)
Domāt citādāk. Kāds uzņēmums šos vārdus izmantoja kā saukli, lai savu gandrīz bankrotējušo biznesu padarītu par vienu no visveiksmīgākajiem uzņēmumiem pasaules tirgū grūtākajā ekonomiskās lejupslīdes laikā. Kurš ir šis uzņēmums? Apple.
Lai būtu atvērti Dieva valstības realitātei, mums jādomā citādāk. Bet kā? Par laimi, Jēzus mums sniedz atbildi arī uz šo jautājumu. Viņam visapkārt bija izglītoti vīri un mācekļi, tomēr Jēzus viņiem teica: „Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” Kādēļ man jākļūst kā bērnam? Vai tad mēs neesam jau pavadījuši daudz laika un iztērējuši daudz naudas, lai pieaugtu un atstātu savu bērnišķīgumu pagātnē? Es teiktu, ka iemesls, kādēļ Jēzus saka, ka mums jākļūst kā bērniem, ir šāds – bērns ir spējīgs sapņot un iedomāties, un ticēt neiespējamajam, ticēt, ka pasakas tomēr ir īstas.
Pieņemsim izaicinājumu par Dieva valstības realitāti domāt citādāk – kā bērni. Izpētīsim, kādu Jēzus apraksta šo valstību. Labākais skaidrojums par Dieva valstību tika dots Jāņa Kristītāja mācekļiem, kamēr viņu skolotājs bija ieslodzīts cietumā. Pat Jānis Kristītājs, tas, kurš nāca lai pasludinātu vēsti par Mesiju, kurš norādīja uz Jēzu kā Mesiju, kurš dzirdēja Dieva balsi paziņojam, ka Jēzus ir Dieva Dēls, bija iesprūdis citā realitātē. Ja Mesija bija nācis, lai nodibinātu Savu valstību, tad kādēļ Jānim bija jāsēž aiz cietuma restēm?
Jēzus atbildēja uz Jāņa jautājumu, pastāstot viņam, kādas lietas notiek valstībā (par to lasi Mateja 11:4-5)
Jēzus viscaur evaņģēlijiem turpina stāstīt par Valstību, kas ir vieta, kurā salauztie kļūst veseli, kurā ļaunākie grēcinieki tiek ielaisti pirmie, kurā mūsu sliktās īpašības kļūst neredzamas un mēs esam labi; vieta, kas ir tik brīnišķīga, ka, to atklājot, mēs esam gatavi atdot visu, lai tikai tur nokļūtu. Tā ir vieta, kuras durvis ir atvērtas ikvienam, kas vēlas tajā ieiet. Tā ir vieta, kurā tavam titulam nav nozīmes, tāpat kā ciparu skaitam tavā bankas kontā; nozīme ir tikai tam, kā tu esi mīlēts un kā tu mīlēji citus. Tā ir dāsna valstība, žēlastības piepildīta, jēgpilna, cerības un mīlestības vadīta valstība, un tā ir pieejama ikvienam jebkurā brīdī. Nepalaid to garām.
„Kristus riskēja ar visu: „visās lietās kārdināts tāpat kā mēs”, Viņš pat Savu mūžīgo dzīvi nežēloja, lai atrisinātu lielo problēmu. Mūsu atpirkšanas dēļ pat Debesis tika pakļautas briesmām. Krusta pakājē mums vajadzētu atcerēties, ka Jēzus būtu atdevis Savu dzīvību pat par vienu grēcinieku, tikai tā mēs redzēsim, cik viena dvēsele ir vērta Jēzus acīs.” (GBC – Ģenerālkonferences buklets, 1895. gada 1. decembris.)
Jēzus riskēja ar visu, lai nāktu uz šo zemi un dāvātu mums jaunu stāstu. Origens, trešā gadsimta teologs, aprakstīja Dieva valstību, sakot, ka Jēzus ir auto basilia; tas nozīmē, ka Jēzus pats ir Dieva valstība. Katrā vietā, kurā Jēzus ir klātesošs, Ēdenes dārza lāsts zaudē tā spēku. Kurlie var dzirdēt, aklie redz, kroplie staigā, mirušie augšāmceļas, bezcerīgie atrod cerību, pazudušie atrod ceļu un nevērtīgi grēcinieki, tādi kā tu un es, saprot, ka Dieva acīs mēs esam daudz vairāk vērti, kā jebkad varētu iedomāties.
PERSONĪGS STĀSTS: Pirms pāris gadiem es piedzīvoju depresiju, kas valdīja pār manu dzīvi vairākus mēnešus. Tā bija kā vētra. Šīs vētras laikā es izgudroju citu realitāti, citādāku stāstu nekā to, kuru Jēzus vēlējās man pastāstīt. Savā stāstā es biju nolemts pazušanai. Kādu rītu mana mīļotā sieva ienāca mūsu istabā; es gulēju gultā uz asaru pilna spilvena, viņa drosmīgi paņēma mani aiz rokas un aizdzina mani prom no manis izdomātā stāsta, aizvedot uz Dieva stāstu. Viņa man stāstīja, cik ļoti Dievs mani mīl, ka Tēvs mani nekad nav atstājis un nekad arī neatstās, gluži it kā pats Dievs man teiktu šos vārdus. Viņas skaistajos vārdos bija dzirdama viena vienīga svarīga lieta – es esmu mīlēts, un Tas, kurš mani mīl, sauc mani vārdā un būs ar mani vienmēr. Pats saviem spēkiem es šo stāstu neredzēju. Ar viņas palīdzību pēc pāris mēnešiem es sāku saskatīt šo realitāti. Lēnām es sāku aiziet no šīs pasaules valstības un sava stāsta, uzsākot dzīvi Dieva valstībā un klausoties stāstā, kuru Dievs nāca un izdzīvoja, kura dēļ Viņš arī mira. 1.Korintiešiem 2:9 ir teikti šādi vārdi: „Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” Tā es sāku skatīties ar jaunām acīm, dzirdēt ar jaunām ausīm un dažbrīd pat gavilēt. Tomēr, lai patiešām pieņemtu šo stāsta versiju un sāktu iziet no sava stāsta jaunajā pasakā, man vajadzēja domāt citādāk, vairāk kā bērnam, lai atkal noticētu neiespējamajam.
Apustulis Pāvils iemācījās dzīvot šajā valstībā. Pirms Jēzus viņu padarīja aklu ceļā uz Damasku, Pāvilam bija viss, par ko varēja sapņot: pašapziņa, vara, bagātība, ietekme, izglītība. Šīs pasaules valstībā viņš bija viens no augstākajiem. Bet pēc sastapšanās ar Jēzu Pāvils uzrakstīja šādus vārdus: „ Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā.” (Filipiešiem 3:7-9)
Angļu valodas tulkojums The Message to pasaka vēl skaidrāk: „Visas lietas, kuras kādreiz man likās tik svarīgas, vairs nav manā dzīvē. Salīdzinājumā ar man tik augsti piešķirto privilēģiju – pazīt Kristu, savu Kungu – visu iepriekš iegūto es uzskatu par nenozīmīgu – mēsliem. To visu esmu izmetis mēslu kaudzē, lai iegūtu Kristu un atrastos Viņā.”
Mācoties dzīvot Valstībā
Pāvils saprata, ka šīs pasaules lietas bez Jēzus ir bezjēdzīgas. Viņš saprata, ka vissvarīgākā lieta šajā pasaulē ir pazīt Jēzu Kristu un viss cits bez Jēzus ir mēsli. Izglītība, bagātība, vara, ērtības un lielais amerikāņu sapnis... tam visam nav nozīmes, ja tas ir bez Jēzus. Tieši šī pārliecība Pāvilam dāvāja spēku dziedāt slavas dziesmas Jēzum, atrodoties cietumā, rakstīt priekpilnas vēstules un iedrošināt citus, kamēr viņš pats sēdēja aiz restēm, ieslēgts ķēdēs, un līdz pat nāves brīdim slavēt savu Radītāju, jo viņš dzīvoja citas pasaules realitātē. Pāvila realitāte bija Dieva valstība, nekas un neviens nevarēja to viņam atņemt. Viņi varēja atņemt Pāvilam viņa drēbes, bet viņi nekad nevarēja viņam atņem titulu – dzīvā Dieva bērns. Viņi varēja viņu sist līdz bezsamaņai ar koka mietiem, bet viņi nekad nevarēja iznīcināt viņa acīs degošo liesmiņu. Viņi varēja spļaut viņam sejā, bet vienīgais veids, kā apturēt viņa sludināšanu par Dieva valstību, bija atņemt tam dzīvību, kuru viņš pat labprāt atdeva, lai būtu kopā ar Jēzu.
Ar tādu dedzību labās ziņas par Dieva valstību izplatījās kā uguns sausā mežā. Tirgoņi un vergi, jauni un veci, slimie, nabagi, izraidītie – ikviens pieņēma šīs labās ziņas un sludināja par tām uz ielu stūriem un kalnu ielejās. Šī kustība izauga no divpadsmit sekotājiem līdz miljoniem ticīgo tikai dažos vēstures mirkļos.
Kas tik ātri piesaistīja tik daudzu cilvēku uzmanību? Tas ir stāsts, kas ir tik ļoti labs, ka tam vienkārši jābūt patiesam. Stāsts, kas pārsit jebkuru citu stāstu, par lauzto lāstu: Dieva valstības stāsts. Tieši šis simtiem un tūkstošiem agrīnās draudzes ticīgo dāvāja drosmi atdot savu dzīvību tā labā, jo viņi nespēja iedomāties, kā tas būs – atgriezties iepriekšējā stāsta ieslodzījumā. Viņi ticēja, ka šī pasaka ir vienīgais patiesais stāsts un bija gatavi tā dēļ mirt.
Vai tavā dzīvē ir kas tāds, kā dēļ patiešām ir vērts dzīvot? Varbūt kas tāds, kā dēļ ir vērts mirt? Vai varu tev ieteikt palūkoties uz citu realitāti? Dzīvā Dieva valstība. Tā nav tikai pasaka; tā ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, un tās Vadītājs izstiepj savas caururbtās rokas tev pretim, lūdzot, lai tu ticētu.
Stāsts vai pasaka? Izvēle paliek tavā ziņā.
Kas bija šis notikums? Tā bija diena, kad kāds princis Viljams, Kembridžas hercogs, salaulājās ar Ketrīnu Elizabeti Midltoni. Karaliskās kāzas bija visvairāk skatītais notikums visā cilvēces vēsturē, gluži tāpat kā Viljama tēva kāzas 1980. gados. Saskaņā ar apkopotajiem datiem karaliskās kāzas skatījās gandrīz 2,5 miljardi cilvēku, aptuveni 35% no visas pasaules iedzīvotājiem; katrs trešais šīs planētas iedzīvotājs.
Radīti valstībai
Kā dzīves vērotājam, man uzreiz rodas jautājums – kā šis notikums piesaistīja tik daudzu ļaužu uzmanību? Pāris nedēļas par to domājot, es nonācu pie secinājuma, ka mēs, kā cilvēcīgas būtnes, vēlamies piedzīvot paši savas dzīves pasaku. Mūsos, iespējams pat mūsu DNS, ir slāpes būt daļai no kāda cita stāsta. Mēs visi agrāk vai vēlāk ilgojamies piedzīvot kādu fantastisku stāstu. K.S. Luiss reiz teica: „Ja mūsu sirdīs ir ilgas, kuras nekas šajā pasaulē nespēj piepildīt, tas var nozīmēt tikai vienu. Mēs esam radīti citai pasaulei.”
Kad mēs bijām bērni, mēs ticējām šai citai pasaulei, citam stāstam, un tas izklausījās ļoti līdzīgs pasakai. Webster tiešsaistes vārdnīca paskaidro vārdu pasaka šādi: „fantastikas, dažādu spēku un būtņu stāsti (bērniem), kuros pavisam neiespējami notikumi noved pie laimīgām beigām.”
Es kādreiz ticēju dažādām pasakām: Ziemassvētku vecītim, Lieldienu zaķim un pat zobu fejai. Tagad esmu pieaudzis un vairs neticu šīm pasakām. Es tagad zinu vairāk. Esmu izglītots. Pie mana biroja sienas ir divi augstākās izglītības diplomi; gadiem ilgi krātā pieredze man saka, ka pasakas vienkārši ir pārāk labas, lai tās būtu patiesas. Neviens nedzīvo laimīgi līdz mūža galam – paskatieties ziņas piecpadsmit minūtes un jūs to sapratīsiet – bads, slimības, dabas katastrofas, terorisms, šķiršanās, seksuāla izmantošana. Pasaule ir diezgan briesmīga vieta, un bērnībā dzirdētās pasakas ir kaut kur pagaisušas.
Tomēr saviem bērniem es lasu Bībeles stāstus. Es nevēlos, lai viņi nesapņotu lielus sapņus un neuzzinātu par patiesiem varoņiem. Lasot viņiem šos stāstus, savās domās es ilgojos, ceru un baiļojos. Es gribu cerēt, ka ikvienai dzīvei varētu būt laimīgas beigas. Bet es arī baidos, ka mani bērni, iespējams, kādreiz var pārstāt ticēt.
Pasaka par diviem stāstiem
Es jums pastāstīšu divus stāstus. Pirmais ir par šīs pasaules realitāti – ikdienas dzīvi – rutīnas, stresa, vilšanās, sāpju pilno dzīvi. Otrais stāsts ir par ko pavisam citu, iespējams, pat par citu realitāti – tādu, kas var šķist kā pasaka – tomēr tai ir vērts ticēt, jo tā ir patiesa. Es ceru, lūdzu un vēlos, lai caur šiem diviem stāstiem jūsu acis ieraudzītu gaismu un jūs izvēlētos dzīvot otro stāstu, kuru mēs sauksim par „Valstības stāstu.”
Pienāk brīdis, kurā ikviens no mums to piedzīvo – mēs pārstājam ticēt pasakām. Mūsu dzīvē notika kas tāds, kas sagrāva mūsu ticību pasakai – vecāku šķiršanās, drauga nāve, skolotāja, kura mums teica, ka nevaram būt mākslinieki, jo ar tādu darbu neko nenopelnīsim. Varbūt mēs piedzīvojām depresiju vai kādu citu garīgu slimību. Bet varbūt mēs vienkārši pieaugām un sākām mācīties augstskolā. Lai arī kāds tam būtu iemesls, mēs visi to piedzīvojam. Un turpinām savu dzīvi taisnā ceļā uz priekšu, cenšoties būt priecīgi un piedzīvot ko īstu. Pagātnes pilis un zirgus mēs iemainām pret sporta auto un mazu jauku biroju, un māju laukos. Mēs iegūstam augstākās izglītības grādus, lai justos svarīgi; mēs iegādājamies pieaugušo rotaļlietas, lai varētu aizmirst par tukšumu sevī. Daži to dara, aizejot uz kādu klubu, lai apklusinātu savas dvēseles, vai iegrimst bezjēdzīgās attiecībās – īstās vai iedomātās – tā apmānot savu tukšumu un ilgas pēc tuvības. Varbūt mēs aizraujamies ar reliģiju, meklējot „ideālo” dzīvi vai vismaz to, kāda tā varētu būt. Mēs meklējam ideālo sievu, lai apprecētos un mums būtu 2,5 bērni. Mēs esam apmānīti, domājot, ka, ja mazliet vairāk pacentīsimies, būsim pietiekami labi un, ja cītīgi strādāsim, tad atradīsim dzīves jēgu.
Augstākās izglītības institūts 2012. gadā veica pētījumu, kura rezultāti liecināja, ka 78,1% pirmā kursa studentu uzskatīja, ka svarīgākā lieta dzīvē ir būt finansiāli neatkarīgam.
Būt finansiāli neatkarīgam un iegūt dažas lietas nav tas sliktākais. MŪSOS ir problēma. Mēs esam pārstājuši ticēt Valstības stāstam un tādēļ esam pazaudējuši pašu svarīgāko mūsu dzīvēs. Mēs meklējam jēgu vietās, kuras ir bezjēdzīgas. Mēs uzdodam nopietnus jautājumus, tādus kā: „Kas es esmu? Kāds ir mans mērķis? Kāda ir dzīves jēga?” Atbildes, kuras atrodamas šīs pasaules realitātē, joprojām mūs atstāj tukšus. Ko tu darītu, ja tu iegūtu visu, par ko kādreiz esi sapņojis, un saprastu, ka tas viss ir bezjēdzīgi?
Toms Breidjs, NFL Jaunanglijas Patriotu saspēles vadītājs, viens no vislabāk pelnošajiem futbolistiem, kādā intervijā teica šādus vārdus: „Man ir trīs superkausa balvas un man joprojām šķiet, ka pasaulē priekš manis ir kas vairāk. Daži varbūt varētu teikt: „Tas ir viss. Es esmu sasniedzis savu mērķi, sapni, dzīvi.” Kā ir ar mani? Es domāju, ka noteikti ir kas vairāk. Nevar būt, ka šis ir viss, kas ir iespējams.” (CBS Televīzijas intervija)
Aktieris Breds Pits par sasniegto amerikāņu sapni saka šādus vārdus: „Es zinu, ka visām šīm lietām vajadzētu likties mums svarīgām – mašīna, vasarnīca, mūsu panākumi – ja tam tā ir jābūt, tad kādēļ mēs jūtamies nespēcīgi, izolēti, izmisuši un vientuļi? Ja jūs jautājat manu viedokli, tad tas viss ir mēsli, metiet to prom un atrodiet ko labāku. Jo šobrīd esmu nonācis līdz punktam, kurā mēs visi esam strupceļā, apklusinām savu dvēseli un savai garīgajai būtnei liekam pilnībā izgaist. Tomēr es to nevēlos.” (žurnāls The Rolling Stone )
Ja nu realitāte, ko mēs varam redzēt savām acīm – bads, izsalkums, slimības, bezjēdzība, sāpes ... ja nu tas nav patiesais stāsts? Ja nu dzīve, kuru tik daudzi cilvēki dzīvo, ir tikai stāsts... nepatiess stāsts, meli, lāsta sekas? Ja nu atbilde uz mūsu meklējumiem un ilgām būtu atkarīga no mūsu spējas ticēt Valstības stāstam?
Lai atklātu šo realitāti, šo citu valstību, mums jāatšķir senas grāmatas lappuses. Tā ir viena no strīdīgākajām grāmatām, kāda jebkad ir sarakstīta. Daži to patiešām nosauktu par pasaku grāmatu – pilnu ar stāstiem no citas pasaules un neticamām mācībām. Daži teiktu, ka viņi vienkārši ir pārāk gudri un apzinīgi, lai ticētu šādām apšaubāmām lietām. 19. gadsimta agnostiķis Roberts Ingersols kādreiz sacīja, ka šī grāmata ir „pasaka, neesošs stāsts, krāpšana, viltojums un meli.” Slavenais aktieris sers Ījans Makkelans teica šādus vārdus: „Es vienmēr esmu domājis, ka šīs grāmatas ievadā vajadzētu uzrakstīt brīdinājumu, ka tā ir tikai zinātne, nevis pieņemti fakti.” Tomēr simtiem un tūkstošiem cilvēku ir gājuši nāvē, lai tikai šīs grāmatas stāsti tiktu nodoti tālāk nākamajai paaudzei, un tā tas ir bijis gadiem ilgi. Ne par vienu citu grāmatu tik apzinīgi neviens nerūpējas un tik kārtīgi necenšas to izdot atkal un atkal. Tik daudzi visā pasaulē tic, ka šī grāmata ir kas daudz vairāk kā vienkārši pasaka. Tajā ir atrodami dzīves jēgas lielākie noslēpumi.
Es jums pastāstīšu šī stāsta īso versiju.
Reiz tumsības pilnā pasaulē mīlestības pilnais Radītājs radīja gaismu un dzīvi. Izsakot vien dažus vārdus, Viņš radīja pasauli. Tad Viņš radīja Savas vismīļākās būtnes. Viņš tos radīja pēc Sava tēla un līdzības, vīrieti un sievieti, un Viņš tiem pasniedza vistrauslāko un riskantāko dāvanu. Viņš tiem dāvāja izvēles brīvību: spēju pašiem izdarīt savu izvēli sekot vai nesekot Radītājam, pieņemt vai atraidīt Viņu. Tikai tā bija iespējams ļaut viņiem pilnīgi brīvi mīlēt Radītāju. Viss bija brīnišķīgi, dzīve bija mīlestības, jēgas un mērķa pilna līdz brīdim, kad stāstā iejaucās runājoša čūska. Tā radībai sameloja, tās meli cilvēkiem lika apšaubīt Radītāja patiesos nodomus. Viņi sāka šaubīties, vai Radītājs ir labs, tādēļ iekodās auglī, kurš ārēji likās salds, bet tomēr bija rūgts, un šai pasaulei un viņiem pašiem atnesa tikai lāstu. Lāstam līdzi nāca sāpes, ērkšķi, skumjas, slimības, atraidījums un nāve. Bija zaudēta arī iespēja satikties ar Radītāju dienas vēsumā. Ēdene bija pazudusi. Lai kas arī notiktu turpmāk, Radītājs nekad nepameta savu radību; nekad. Mīlestība pret tiem Viņam to neļāva darīt. Patiesībā Radītājs tiem dāvāja daudz lielāku dāvanu nekā pirmo. Īstajā laikā, kad radība joprojām nespēja sevi izglābt, Radītājs nonāca uz šo planētu un kļuva kā viens no Savām radībām. Viņš atteicās no paradīzes, upurēja pats Savu dzīvību, lai dotos uz nolādēto pasauli un pastāstītu pavisam jaunu stāstu.
„Nododams savu Dēlu mūsu pasaulei, Dievs cilvēkus apveltīja ar nezūdošām vērtībām, pret kurām kopš pasaules sākuma savāktās cilvēku bagātības nav nekas. Ar mūžībā uzkrātu mīlestību Kristus atnāca uz zemi mājot pie cilvēkiem; šī bagātība mums savienībā ar Viņu jāsaņem, jāatklāj un jāsniedz tālāk.” (Kristus dziedinošā kalpošana)
Četri evaņģēliji un mūsdienu pētnieki piekrīt, ka Jēzus mācības centrālā tēma bija Dieva valstības pasludināšana, jaunas realitātes pasludināšana. Jaunajā Derībā valstība ir pieminēta vairāk kā 120 reizes un visbiežāk par to ir runājis pats Jēzus. Jēzus runāja par trīs valstībām. Pirmā bija šīs pasaules valstība. Otrā bija valstība, kura ir tuvu klāt pienākusi, un trešā ir valstība, kas tikai vēl būs. Mēs jau runājām par šīs pasaules valstību un tās piedāvājumu. Mēs runāsim arī par valstību, kas ir tuvu klāt pienākusi, jo tā mums vislabāk pastāstīs arī par valstību, kura tikai vēl nāks.
Kas ir šī valstība? Pirmkārt, tā nav nekas tāds, ko tu esi iedomājies. Dievam patīk Sevi atklāt veidos, kādos mēs to negaidām: degošā krūmā, čukstos, runājošā ēzelī, puisī ar lingu, bērnā silītē, galdniekā, pie krusta. Dievam patīk pārsteigumi. Lai mēs varētu atļaut sev saprast šo realitāti, vispirms mūsos ir jānotiek pārmaiņām. Kā Jēzus teica, mums ir jānožēlo.
Patiesā Valstības realitāte
Jēzus Savu kalpošanu iesāka ar vārdiem: „Atgriezieties no grēkiem, jo Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi.” Mēs jau esam dzirdējuši, ka vārds atgriezties (angļu tulk.: nožēlot) nozīmē aizgriezties prom vai mainīties, tādēļ mēs runājam par atgriešanos no grēkiem. Ja mēs grēkojam, mums tas jānožēlo un jāatgriežas. Tā ir patiesība, bet grieķu valodā šis vārds ir metanoeo un, kā jau vairumam grieķu vārdu, – tam ir vairākas nozīmes. Metanoeo var nozīmēt arī – domā citādāk. Citiem vārdiem sakot, Jēzus paziņoja, ka ir pienācis laiks domāt citādāk, jo ir atnākusi Dieva valstība.
Nožēlai ir liela saistība ar ticību; evaņģēlijos stāsta, ka tā ir būtiska glābšanas daļa. Pāvils sludināja par nožēlu. Viņš teica: „Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. ” (Ap.d. 20:20-21) „Bez grēku nožēlas nav glābšanas.” (Izmeklētās Vēstis, 1.sēj., 365.lpp oriģ.)
Domāt citādāk. Kāds uzņēmums šos vārdus izmantoja kā saukli, lai savu gandrīz bankrotējušo biznesu padarītu par vienu no visveiksmīgākajiem uzņēmumiem pasaules tirgū grūtākajā ekonomiskās lejupslīdes laikā. Kurš ir šis uzņēmums? Apple.
Lai būtu atvērti Dieva valstības realitātei, mums jādomā citādāk. Bet kā? Par laimi, Jēzus mums sniedz atbildi arī uz šo jautājumu. Viņam visapkārt bija izglītoti vīri un mācekļi, tomēr Jēzus viņiem teica: „Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” Kādēļ man jākļūst kā bērnam? Vai tad mēs neesam jau pavadījuši daudz laika un iztērējuši daudz naudas, lai pieaugtu un atstātu savu bērnišķīgumu pagātnē? Es teiktu, ka iemesls, kādēļ Jēzus saka, ka mums jākļūst kā bērniem, ir šāds – bērns ir spējīgs sapņot un iedomāties, un ticēt neiespējamajam, ticēt, ka pasakas tomēr ir īstas.
Pieņemsim izaicinājumu par Dieva valstības realitāti domāt citādāk – kā bērni. Izpētīsim, kādu Jēzus apraksta šo valstību. Labākais skaidrojums par Dieva valstību tika dots Jāņa Kristītāja mācekļiem, kamēr viņu skolotājs bija ieslodzīts cietumā. Pat Jānis Kristītājs, tas, kurš nāca lai pasludinātu vēsti par Mesiju, kurš norādīja uz Jēzu kā Mesiju, kurš dzirdēja Dieva balsi paziņojam, ka Jēzus ir Dieva Dēls, bija iesprūdis citā realitātē. Ja Mesija bija nācis, lai nodibinātu Savu valstību, tad kādēļ Jānim bija jāsēž aiz cietuma restēm?
Jēzus atbildēja uz Jāņa jautājumu, pastāstot viņam, kādas lietas notiek valstībā (par to lasi Mateja 11:4-5)
Jēzus viscaur evaņģēlijiem turpina stāstīt par Valstību, kas ir vieta, kurā salauztie kļūst veseli, kurā ļaunākie grēcinieki tiek ielaisti pirmie, kurā mūsu sliktās īpašības kļūst neredzamas un mēs esam labi; vieta, kas ir tik brīnišķīga, ka, to atklājot, mēs esam gatavi atdot visu, lai tikai tur nokļūtu. Tā ir vieta, kuras durvis ir atvērtas ikvienam, kas vēlas tajā ieiet. Tā ir vieta, kurā tavam titulam nav nozīmes, tāpat kā ciparu skaitam tavā bankas kontā; nozīme ir tikai tam, kā tu esi mīlēts un kā tu mīlēji citus. Tā ir dāsna valstība, žēlastības piepildīta, jēgpilna, cerības un mīlestības vadīta valstība, un tā ir pieejama ikvienam jebkurā brīdī. Nepalaid to garām.
„Kristus riskēja ar visu: „visās lietās kārdināts tāpat kā mēs”, Viņš pat Savu mūžīgo dzīvi nežēloja, lai atrisinātu lielo problēmu. Mūsu atpirkšanas dēļ pat Debesis tika pakļautas briesmām. Krusta pakājē mums vajadzētu atcerēties, ka Jēzus būtu atdevis Savu dzīvību pat par vienu grēcinieku, tikai tā mēs redzēsim, cik viena dvēsele ir vērta Jēzus acīs.” (GBC – Ģenerālkonferences buklets, 1895. gada 1. decembris.)
Jēzus riskēja ar visu, lai nāktu uz šo zemi un dāvātu mums jaunu stāstu. Origens, trešā gadsimta teologs, aprakstīja Dieva valstību, sakot, ka Jēzus ir auto basilia; tas nozīmē, ka Jēzus pats ir Dieva valstība. Katrā vietā, kurā Jēzus ir klātesošs, Ēdenes dārza lāsts zaudē tā spēku. Kurlie var dzirdēt, aklie redz, kroplie staigā, mirušie augšāmceļas, bezcerīgie atrod cerību, pazudušie atrod ceļu un nevērtīgi grēcinieki, tādi kā tu un es, saprot, ka Dieva acīs mēs esam daudz vairāk vērti, kā jebkad varētu iedomāties.
PERSONĪGS STĀSTS: Pirms pāris gadiem es piedzīvoju depresiju, kas valdīja pār manu dzīvi vairākus mēnešus. Tā bija kā vētra. Šīs vētras laikā es izgudroju citu realitāti, citādāku stāstu nekā to, kuru Jēzus vēlējās man pastāstīt. Savā stāstā es biju nolemts pazušanai. Kādu rītu mana mīļotā sieva ienāca mūsu istabā; es gulēju gultā uz asaru pilna spilvena, viņa drosmīgi paņēma mani aiz rokas un aizdzina mani prom no manis izdomātā stāsta, aizvedot uz Dieva stāstu. Viņa man stāstīja, cik ļoti Dievs mani mīl, ka Tēvs mani nekad nav atstājis un nekad arī neatstās, gluži it kā pats Dievs man teiktu šos vārdus. Viņas skaistajos vārdos bija dzirdama viena vienīga svarīga lieta – es esmu mīlēts, un Tas, kurš mani mīl, sauc mani vārdā un būs ar mani vienmēr. Pats saviem spēkiem es šo stāstu neredzēju. Ar viņas palīdzību pēc pāris mēnešiem es sāku saskatīt šo realitāti. Lēnām es sāku aiziet no šīs pasaules valstības un sava stāsta, uzsākot dzīvi Dieva valstībā un klausoties stāstā, kuru Dievs nāca un izdzīvoja, kura dēļ Viņš arī mira. 1.Korintiešiem 2:9 ir teikti šādi vārdi: „Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” Tā es sāku skatīties ar jaunām acīm, dzirdēt ar jaunām ausīm un dažbrīd pat gavilēt. Tomēr, lai patiešām pieņemtu šo stāsta versiju un sāktu iziet no sava stāsta jaunajā pasakā, man vajadzēja domāt citādāk, vairāk kā bērnam, lai atkal noticētu neiespējamajam.
Apustulis Pāvils iemācījās dzīvot šajā valstībā. Pirms Jēzus viņu padarīja aklu ceļā uz Damasku, Pāvilam bija viss, par ko varēja sapņot: pašapziņa, vara, bagātība, ietekme, izglītība. Šīs pasaules valstībā viņš bija viens no augstākajiem. Bet pēc sastapšanās ar Jēzu Pāvils uzrakstīja šādus vārdus: „ Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā.” (Filipiešiem 3:7-9)
Angļu valodas tulkojums The Message to pasaka vēl skaidrāk: „Visas lietas, kuras kādreiz man likās tik svarīgas, vairs nav manā dzīvē. Salīdzinājumā ar man tik augsti piešķirto privilēģiju – pazīt Kristu, savu Kungu – visu iepriekš iegūto es uzskatu par nenozīmīgu – mēsliem. To visu esmu izmetis mēslu kaudzē, lai iegūtu Kristu un atrastos Viņā.”
Mācoties dzīvot Valstībā
Pāvils saprata, ka šīs pasaules lietas bez Jēzus ir bezjēdzīgas. Viņš saprata, ka vissvarīgākā lieta šajā pasaulē ir pazīt Jēzu Kristu un viss cits bez Jēzus ir mēsli. Izglītība, bagātība, vara, ērtības un lielais amerikāņu sapnis... tam visam nav nozīmes, ja tas ir bez Jēzus. Tieši šī pārliecība Pāvilam dāvāja spēku dziedāt slavas dziesmas Jēzum, atrodoties cietumā, rakstīt priekpilnas vēstules un iedrošināt citus, kamēr viņš pats sēdēja aiz restēm, ieslēgts ķēdēs, un līdz pat nāves brīdim slavēt savu Radītāju, jo viņš dzīvoja citas pasaules realitātē. Pāvila realitāte bija Dieva valstība, nekas un neviens nevarēja to viņam atņemt. Viņi varēja atņemt Pāvilam viņa drēbes, bet viņi nekad nevarēja viņam atņem titulu – dzīvā Dieva bērns. Viņi varēja viņu sist līdz bezsamaņai ar koka mietiem, bet viņi nekad nevarēja iznīcināt viņa acīs degošo liesmiņu. Viņi varēja spļaut viņam sejā, bet vienīgais veids, kā apturēt viņa sludināšanu par Dieva valstību, bija atņemt tam dzīvību, kuru viņš pat labprāt atdeva, lai būtu kopā ar Jēzu.
Ar tādu dedzību labās ziņas par Dieva valstību izplatījās kā uguns sausā mežā. Tirgoņi un vergi, jauni un veci, slimie, nabagi, izraidītie – ikviens pieņēma šīs labās ziņas un sludināja par tām uz ielu stūriem un kalnu ielejās. Šī kustība izauga no divpadsmit sekotājiem līdz miljoniem ticīgo tikai dažos vēstures mirkļos.
Kas tik ātri piesaistīja tik daudzu cilvēku uzmanību? Tas ir stāsts, kas ir tik ļoti labs, ka tam vienkārši jābūt patiesam. Stāsts, kas pārsit jebkuru citu stāstu, par lauzto lāstu: Dieva valstības stāsts. Tieši šis simtiem un tūkstošiem agrīnās draudzes ticīgo dāvāja drosmi atdot savu dzīvību tā labā, jo viņi nespēja iedomāties, kā tas būs – atgriezties iepriekšējā stāsta ieslodzījumā. Viņi ticēja, ka šī pasaka ir vienīgais patiesais stāsts un bija gatavi tā dēļ mirt.
Vai tavā dzīvē ir kas tāds, kā dēļ patiešām ir vērts dzīvot? Varbūt kas tāds, kā dēļ ir vērts mirt? Vai varu tev ieteikt palūkoties uz citu realitāti? Dzīvā Dieva valstība. Tā nav tikai pasaka; tā ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, un tās Vadītājs izstiepj savas caururbtās rokas tev pretim, lūdzot, lai tu ticētu.
Stāsts vai pasaka? Izvēle paliek tavā ziņā.