Trešā diena: DIEVA VALSTĪBA | "Pārveidojot mūsu pasauli"
Timotejs Gilespijs
Sandiego, Kalifornijas uguņošanas šovs ir viens no iespaidīgākajiem pasaulē, tas piesaista tūkstošiem cilvēku uzmanību. Iepriekšējā gada šovs ticis aprakstīts kā prātam neaptverams. Esmu redzējis tā video ierakstu. Ja tu neesi to redzējis, tev to vajadzētu noskatīties. Acīmredzot tā bijusi datortehnikas kļūme, kuras dēļ bija nosūtīts viltus signāls, kā rezultātā deviņu sekunžu laikā uzsprāga trīs pilnas petaržu kravas. Šis video ir brīnišķīgs. Trīs petaržu pilnas kravas vienlaicīgi izšauj uguni.
Gaidot
Tomēr mani visvairāk pārsteidza fakts, ka pūlis, kas vēroja šo uguņošanu, pēc tās vēl uzkavējās 35-40 minūtes, līdz brīdim, kad skaļrunī kāda balss paziņoja: „Tas arī viss, šī vakara šovs ir beidzies.”
Cilvēki gaidīja ko vairāk. Viņi gaidīja spīdošās violetās petardes, kas, gaisā izšaujoties, iegūst baltu un sudrabotu nokrāsu. Viņi gaidīja sarkanās, baltās un zilās petardes izšaujamies gaisā kā atmiņas no viņu bērnības, lai arī viņu bērniem būtu šīs atmiņas. Viņi gaidīja lielo noslēgumu.
Kad mēs bijām jaunāki, ik pa brīdim vecākiem jautājām – tas ir viss? Bet vecāki atbildēja: „Nē, pacieties, beigas vēl tikai būs.” Bet jūs nevarējāt to sagaidīt! Jūs vienkārši gribējāt redzēt lielo noslēgumu. Jūs zinājāt, kad tas brīdis bija pienācis. Tas vienkārši uzreiz bija citādāk, to bija vērts gaidīt.
Bet cilvēki Sandiego deviņu sekunžu laikā piedzīvoja uguņošanas sākumu, kulmināciju un nobeigumu. Viņi gaidīja lielo uguņošanas nobeigumu, bet tā arī to nekad nesagaidīja. Viņos vienkārši palika neapmierinātas ilgas.
Laikraksti šī šova izjūtas aprakstīja ar tādiem vārdiem kā “vilšanās” un “garlaicība”. Visi gaidīja lielo nobeigumu, nemaz nezinot, ka tas jau bija noticis.
Žēl, ka viņi šo laiku nevarēja izmantot kam lietderīgam. Šis lielais ļaužu pūlis minētajā laika posmā būtu varējis izmainīt pasauli, ja vien laiks būtu izmantots pareizi. Tomēr šie ļaudis vienkārši stāvēja un gaidīja lielo noslēgumu.
Pavisam nesen mēs atgriezāmies no Jaunanglijas ziemeļu telšu sanāksmes. Brīnišķīga vieta ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Tā bija lieliska pieredze. Šīs sanāksmes laikā tika kristīti četri jaunieši. Mums bija dota lieliska iespēja pavadīt laiku vietā, kur aizsākās mūsu konfesijas kustība. Es esmu no sirds pateicīgs par to!
Ierodoties Bostonas lidostā mūs sagaidīja pavisam nepatīkamas ziņas. Mūsu lidmašīna ir aizkavējusies. Lielākajai daļai cilvēku tas noteikti neko daudz nemainītu. Bet man ir trīs bērni un viņu dažādās elektroniskās ierīces pavisam drīz izlādējās. Tie bija grūti brīži. Puikas visu laiku savārīja kādus podus. Viņi pamanījās sagāzt visu, kas tiem bija apkārt. Viņiem nepavisam neklājās labi; tieši tādēļ arī man neklājās labi!
Bija tāda sajūta, it kā mēs nekad nepametīsim šo lidostu. Katras nākamās piecas minūtes, kuras bija jāgaida, likās kā vesela stunda. Puikas turpināja gāzt podus, viņiem bija garlaicīgi, es biju dusmīgs, un mana sieva arī.
Ko es ar to vēlos pateikt? Kad jūs vienkārši kaut ko gaidāt, tad ne tikai laiks iet lēnāk, bet tajā laikā jūs pamanāties iekļūt nepatikšanās.
Lielā vilšanās
Es to visu jums stāstu tādēļ, ka mēs esam tauta, kas piedzīvojusi lielu vilšanos. Tomēr mūsu sirdis joprojām ilgojas pēc tās svētās cerības, kas deg mūsos; cerība par Kunga drīzo atgriešanos. Gaidīšanas laikā mums jācenšas savas drēbes padarīt tik tīras, cik vien iespējams.
Daži no mums domā, ka vienīgais iemesls, kādēļ Jēzus nāca uz šo pasauli, bija, lai mūs atbrīvotu no grēka un īstajā laikā aizvestu uz Debesīm. Aplūkosim Jēzus vārdus un to, ko Viņš ir teicis par Savu nākšanu uz šo zemi:
„Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, Viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts: "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu." Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu. Un Viņš iesāka uz tiem runāt: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts."” (Lūkas 4:16-21, izcēlums pievienots)
Ko Jēzus teica? Vai Viņš teica, ka taisnība, miers un taisnīgums pavisam drīz uz mūžīgiem laikiem valdīs šai pasaulē?
Viņa atbilde ir: Jā!
Jēzus atbilde
Jēzus ļoti drosmīgi izsaka Savu apgalvojumu. Viņš nemēģina kaut ko noklusēt, lai pēc tam būtu vieglāk diskusijā aizstāvēt Savu viedokli vai lai nebūtu Sevi jāapkauno citu acīs.
Taisnīguma, miera un salīdzināšanas laiks ir piepildījies Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās dēļ. Mēs skaidri zinām, ka tas nenotika tikai tādēļ, lai katru no mums personīgi glābtu, bet arī tādēļ, lai nabagie dzirdētu labās ziņas.
Uz brīdi apstāsimies un padomāsim: “Kas ir labās ziņas nabagiem?” Vai labās ziņas ir tās, ka tiklīdz kā tu atstāsi šo samaitāto pasauli nākamā lieta, ko tu piedzīvosi, ir ceļojums uz Debesīm un tikšanās ar Jēzu?
Tieši tā! Šīs vienmēr būs labas ziņas gan bagātiem, gan nabagiem, tāpat kā pārbagātajiem un pavisam nabadzīgajiem, un arī vidusšķirai. Vai jūs zināt, kas vēl ir labās ziņas nabagiem? Ēdiens, apģērbs, ūdens, pajumte. Šīs lietas mūsos rada spēju un spēku turpināt cīnīties.
Dažreiz labās ziņas ir kas tāds, kas acumirklī uzlabo situāciju. Vai mūsu labās ziņas nabagiem ir kas tāds, kas maina viņu dzīves attiecīgo stāvokli? Vai tās palīdz viņiem dzīvot dzīvi pašreizējā Dieva valstībā? Vai mūsu labās ziņas ir labas tikai nākotnē, vai tās ir labas arī šodien?
Valdība Jēzus laikā bija korumpēta un vardarbīga. Ik uz soļa bija sastopama izmantošana - naudas izspiešana, neiecietība, alkatīga nežēlība. Tomēr Glābējs neilgojās pēc civilām reformām. Viņš neuzbruka un nenolādēja tautas ienaidniekus un izspiedējus. Viņš neiejaucās autoritāšu un vadītāju darbā. Viņš bija mūsu piemērs, un Viņš nepievērsās zemes valdniekiem. Ne jau tādēļ, ka Viņam būtu vienaldzīgas cilvēku sāpes, bet gan tādēļ, ka sāpju mierinājums nebija atrodams cilvēcīgos problēmu risinājumos. Lai remdētu sāpes, risinājumam jāaizsniedz cilvēks personīgi un jāizmaina tā sirds. (E.Vaita, Dieva apbrīnojamā žēlastība, 16.lpp oriģ.)
Vai mūsu labās ziņas ir kā grāmatas ar zināšanām, vai arī tās ir kastes ar apģērbu un pārtiku? Mēs zinām, kas mums ir vajadzīgs, kad esam izsalkuši - ēdiens. Ne tikai garīgais, bet arī fiziskais.
Jēzus Zemojoties un mazgājot mācekļu kājas, Jēzus piešķīra jaunu nozīmi cilvēka diženumam
Pasludinot labās ziņas un pielietojot tās arī praktiski, Viņš no jauna tās piedēvēja esošajai Dieva valstībai. Ikviens no mums izmisīgi ilgojās pēc šīs jaunās definīcijas. “Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.” (Romiešiem 14:17) Isarēla tauta vairs nebija labs paraugs Dieva valstībai.
Lai izvēlētos, kādu televīzijas raidījumu vai filmu mēs skatīsimies, mēs vispirms noskatāmies tā reklāmas rullīti jeb paraugu. Apmeklējot Apple mājaslapu un skatoties īsos reklāmas rullīšus, mēs redzam, kas pašlaik notiek mediju un tehnikas ražošanas jomā. Tomēr dažreiz minētie reklāmas rullīši ir tik garlaicīgi, ka mēs nevēlamies pavadīt laiku, skatoties piedāvāto materiālu.
Tomēr ir reizes, kad notiek pilnīgi pretējais! Mēs esam noskatījušies reklāmas rullīti un nevaram vien sagaidīt, kad redzēsim visu attiecīgo raidījumu vai filmu. Tomēr skatoties to, mēs saprotam, ka tā vērtība ir bijusi tikai reklāmas rullīša divās minūtēs.
Līdz Jēzus atnākšanas brīdim reklāmas rullītis par Dieva valstību bija visai garlaicīgs. Israēla tauta pasaulei nesniedza tādu Dieva rakstura atklāsmi, kurā kāds būtu ieinteresēts. Reklāmas rullīša dēļ neviens nevēlējās skatīties pašu filmu. Diženums viņu vidū nozīmēja būt izredzētajai tautai ar savu „likumu”, tradīcijām un mantojumu. Nabadzība un nelaimes bija zīme par dievišķo neapmierinātību; nabagiem un nelaimīgajiem tās noteikti nebija labas ziņas. Pat likums nebija labas ziņas tiem, kuri centās to pildīt nedomājot par Glābēju, jo likums tikai pārliecina par grēku un ceļ to gaismā.
Pasaulei izmisīgi bija vajadzīgas labās ziņas, un Jēzus tās tai sniedza pavisam vienkāršos vārdos. Jēzus labās ziņas bija augstākas par jebkādām teoloģiskām diskusijām un kļuva pavisam īpašas, jo pats Jēzus bija labās ziņas.
Labās ziņas bija miesa, tām bija bārda un apģērbs un tās malkoja ūdeni. Labās ziņas kļuva par fizisko dziedināšanu, tās kļuva par sabiedrību, kura dalījās visā, runāja par visu un parūpējās par ikvienu, kurš bija izsalcis, nosalis, nelaimīgs.
Debesu labās ziņas kļuva par šodienas labajām ziņām viņu dzīvēs, ikdienā, ceļoties un darot ikdienas darbus. Tās nebija ziņas par kādu dienu, kas „pienāks drīz”; tās bija labas ziņas ŠODIEN. Šodiena ir tā diena, kurā tiek pasludinātas labās ziņas par taisnību, mieru, redzi un brīvību. Pavisam drīz mēs piedzīvosim savu cerību un sapņu lielāko kulmināciju, redzot Debesu valstību parādāmies tās godībā, bet Debesu valstība sākas jau šeit un tagad.
Valstība un tās Valdnieks
Es esmu ļoti priecīgs, jo, kad labās ziņas ir patiesas un klātesošas, es nespēju darīt neko citu, kā vien priecāties. Es domāju, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ mācekļi negavēja, kad viņi bija kopā ar Jēzu. Viņi vienkārši vairs nespēja būt vienaldzīgi, dzirdot labās ziņas.
Tomēr tradīciju ieskautajai tautai bija pārāk grūti šīs labās ziņas sagremot. Viņiem tās bija par daudz un pat likās svešas. Bija grūti to aptvert, jo tas nozīmēja mīlēt nemīlamo.
Dievs bija noguris no paštaisniem darbiem. Viņu sanāksmes bija kļuvušas par tukšu greznību, un Dievs bija noguris pieņemt viņu tukšo pielūgsmi. Jau iepriekš tā bija noticis, par to lasām Jesajas 1:10-17:
„Klausaities Tā Kunga vārdus, jūs Sodomas valdnieki, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta! "Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?" saka Tas Kungs. "Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis. Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus? Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuri, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gan krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas! Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami! Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju Savas acis no jums, un, lai cik daudz jūs arī lūgtu, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas asinīm. Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!”
Arī Jesajas 58:1-10:
„Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus! Tie izjautā gan Mani ik dienas, it kā tie vēlētos izprast Manus ceļus kā tauta, kas mīl taisnību, kas nav atstājusi sava Dieva patiesību, kas nav noliegusi sava Dieva tiesības un kas prasa no Manis taisnības tiesu un gaida ar nepacietību, ka Dievs tai tuvosies. Kādēļ mēs gavējam, viņi saka, un Tu to neredzi? Kādēļ mēs mērdējam savu miesu, un Tu to neievēro? - Padomājiet tomēr: tai dienā, kad jūs gavējat, jūs veicat tomēr visas savas darīšanas un piespiežat arī visus savus strādniekus darīt savu darbu. Padomājiet vēl: jūs gavējat, lai būtu nesaskaņas un nevienprātības un lai rupji varētu laist darbā dūres; jūs negavējat tā, ka jūsu balss būtu dzirdama debesu augstumos. Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos - vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas Tam Kungam patīk? Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas, kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena.”
Dievs aicina mūs kļūt par tādiem sekotājiem! Viņš ilgojās vairāk nekā tikai pēc viņu greznības, upuriem, slavēšanas un pielūgsmes. Viņš vēlējās, lai Viņa tauta parādītu Viņa mīlestību ar līdzjūtību, patiešām varenos veidos redzamā un taustāmā dzīvesveidā.
KUNGA aicinājums Viņa sekotājiem vienmēr būs VAIRĀK MĪLĒT!
Viņš vairs neizliekas. 1.Jāņa 3:16-18 mēs varam lasīt par draudzes funkciju:
„No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!”
Vienmēr ir grūti klausīties Jēzus vārdos, jo Viņš it visu definē citādāk. Mums bieži šķiet, ka mēs zinām, ko Jēzus gribēja teikt. Tomēr Viņš reti kad teica to, ko cilvēki domāja, ka Viņam vajadzētu teikt.
Pasaulē, kurā galvenais ir raudzīties uz sevi un savām vajadzībām, Jēzus apgalvoja, ka sekot Viņam nozīmē pazemīgi lūkoties uz citiem.
Labās ziņas ir par jaunām vērtībām, jaunu trajektoriju, jaunu redzējumu, jaunu virzienu un jaunu dzīvesveidu. Dieva valstības labās ziņas nav jauns garīgais dzīvesveids, tā ir mūsu dzīves virziena maiņa.
Lai gūtu plašāku priekšstatu, iedomāsimies, ka tas ir līdzīgi, kā ar kompasa punktu noteikšanu. Sērfošanā šis punkts ir virzīts uz krasta pusi, burāšanā uz horizonta pusi un orientēšanās sportā uz punktu kartē. Kāds ir tavs sasniedzamais punkts ticības dzīvē, uz ko tu koncentrējies?
Labās ziņas nozīmē to, ka mums jātic, ka ir tāda Valstība un šai Valstībai ir arī Valdnieks.
Ļaujiet man to paskaidrot:
Daudzi kristieši uzskata, ka Jēzus nāca uz šo zemi tikai lai mūs glābtu, bet viņi ir kaut ko pārpratuši. Jau iepriekš citētajos pantos mēs varam lasīt, ka Viņš nāca, lai dāvātu ko vairāk kā vienkārši garīgu glābšanu; Viņš nāca arī lai radītu jaunu ekonomiku, kas būtu balstīta uz Debesu valstības principiem. Elena Vaita Jēzus kalpošanas uzsākšanu Lūkas ev. 4:18-21 apraksta šādi:
„Jēzus stāvēja ļaužu priekšā kā dzīvs to pravietojumu izskaidrojums, kas attiecās uz Viņu pašu. Atgādinādams vārdus, ko bija lasījis, Viņš runāja par Mesiju kā apspiesto atvieglinātāju, gūstekņu atbrīvotāju, bēdu nospiesto ļaužu dziedinātāju, kas akliem atdos redzi un atklās pasaulei patiesības gaismu. Viņa ietekmīgā runa un Viņa vārdu brīnišķais iespaids aizrāva klausītājus ar tādu spēku, kādu tie vēl nekad nebija izjutuši. Dievišķās ietekmes plūdu vilnis nolauza katru aizsprostu; gluži kā Mozus, tie skatīja Neredzamo. Kad viņu sirdis aizkustināja Svētais Gars, tie atbildēja ar dedzīga "Āmen!" saucieniem un Kunga slavēšanu.” (Laikmetu Ilgas 237.lpp oriģ.)
Gadu laikā mēs ļoti bieži esam pazaudējuši savu misijas apziņu un uzskatījuši Jēzu par vienkāršu intelektuālu ticību, nevis dzīvu līdzjūtību. Dieva valstība ir līdzjūtības valstība. Tāda tā vienmēr ir bijusi un būs.
Jēkabs to pasaka pilnīgi skaidri: „Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.”
Mēs esam aicināti dzīvot līdzjūtības valstībā – un izrādīt to. Lai to izdarītu, mums jāpiekrīt valstības ekonomikai un dzīvesveidam, un tas būs brīnišķīgi.
Ļoti daudzi jau tic līdzjūtības valstībai un darbojas ļoti aktīvi tās labā. Tomēr daži no viņiem atsakās atzīt, ka šai Valstībai ir Valdnieks. Šādā situācijā kristietībai ir iespēja parādīt, ka tā ir kas vairāk kā vienkārši labs dzīvesveids vai līdzjūtības sistēma pasaulei.
Mēs ticam Valstībai un atzīstam tās Valdnieku.
Tomēr ļoti bieži kristieši uzsāk savu ticības ceļojumu, atzīstot Valdnieku, bet atsakoties dzīvot Viņa Valstībā. Viņi ir pieņēmuši žēlastības straumes savā dzīvē, bet nekad nav spējuši pielietot praksē savu ticību. Viņi ir pieņēmuši Jēzu kā savu Glābēju, bet neatzīst Viņu par savu Kungu. Ūdenī viņi ir kristīti un mazgāti no pagātnes grēkiem, miruši vecajai dzīvei, bet nav augšāmcēlušies Svētā Gara spēkā, lai Kristū dzīvotu jaunajā Valstībās dzīvē.
Daudzi kristieši, kas pieņem Jēzu kā savu Glābēju, bet neatzīst Viņu par savu Kungu, nezina, ko darīt un kur iet, tādēļ viņi sāk norādīt uz citu draudzes locekļu grēkiem un cenšas tos labot.
Ja vien mēs varētu tos pašus spēkus nodot praktiskai kalpošanai Kristum un kļūt par Viņa rokām šai pasaulē!
Viens no labākajiem veidiem, kā pārvarēt teorētisku un filozofisku reliģiju, ir iesaistīties praktiskā reliģijā.
Šie divi stāsti palīdzēs jums to saprast.
Savā e-pastā es lasīju stāstu par uzņēmējiem, kuri pirms pāris gadiem apmeklēja konferenci, kas notika kādā citā pilsētā. Skrienot pa lidostas termināli uz savu lidojumu, kāds no tiem nejauši aizķēra galdiņu, uz kura bija nolikti āboli.
Viņi turpināja skriet uz savu lidojumu, kamēr uz grīdas visapkārt ripoja āboli. Viņi knapi paspēja uz savu lidmašīnu. Viens no viņiem sajuta līdzjūtību pret meitenīti, kuras ābolu galdiņu viņi bija apgāzuši, tādēļ viņš saviem draugiem teica, lai viņa sievai pasakot, ka viņš lidos ar nākamo lidmašīnu.
Tad viņš gāja atpakaļ uz vietu, kur iepriekš bija ābolu galdiņš un visapkārt ripoja āboli. Viņš tik ļoti priecājās, ka izdarīja šo izvēli. Sešpadsmitgadīgā meitene raudāja, asaras uztraukumā ritēja pār viņas vaigiem, viņai izmisīgi cenšoties salasīt nokritušos ābolus; pūlis viņai vienkārši gāja garām, neviens neapstājās, un nevienam nerūpēja viņas nožēlojamais stāvoklis.
Uzņēmējs nometās uz ceļiem viņai blakus, palīdzēja salasīt ābolus un nolikt tos atpakaļ uz galdiņa. To darot, viņš pamanīja, ka daudzi āboli bija nobružāti, tādēļ viņš tos nolika malā, citā groziņā. Kad viņš bija beidzis savu darbu, viņš no maka izņēma 40 dolārus un deva tos meitenei, sakot: „Lūdzu, pieņemiet šo naudu kā atlīdzību par radītajiem zaudējumiem. Vai jums viss kārtībā?”
Joprojām ar asarām acīs meitene pamāja ar galvu. Viņš turpināja: „Es ceru, ka mēs neesam sabojājuši jūsu dienu.” Kad uzņēmējs jau devās prom, samulsusī meitene viņam teica: „Ser...,”
Viņš apstājas, lai ieskatītos aklajās acīs.
„Vai jūs esat Jēzus?” viņa jautāja.
Otrs stāsts:
Abrahams Linkolns kādu dienu devās uz vergu tirgu. Viņš sajuta līdzjūtību pret kādu jaunu melnu meiteni un sāka likt likmes par viņu. Viņš uzvarēja izsolē un saņēma savu „īpašumu”. Meitenes seja bija īgna un dusmu pilna, jo viņa zināja, ka šis bija kārtējais baltais vīrietis, kurš viņu izmantos. Tomēr, ejot prom no vergu tirgus, Linkolns meitenei teica: „Tu esi brīva”.
„Ko tas nozīmē?” viņa jautāja.
„Tas nozīmē, ka tu esi brīva.”
„Vai tas nozīmē, ka es varu darīt visu, ko vien vēlos?”
„Jā. Tu vari darīt visu, ko vien vēlies.”
„Vai tas nozīmē, ka es varu teikt visu, ko vien vēlos?”
„Jā, tu vari teikt visu, ko vien vēlies.”
„Vai es varu doties visur, kur vien vēlos?”
„Jā, tu vari doties visur, kurp vien vēlies.”
„Tad...,” teica meitene, „es iešu Jums līdzi.”
Šis stāsts mums palīdz saprast satikšanos ar Jēzu – kad mēs Viņu patiešām satiekam, mēs arī paliekam kopā ar Viņu.
Pārāk bieži esam domājuši, ka mūsu ortodoksija (mūsu pareizā ticība) mums kaut kā ir palīdzējusi dzīvot Dieva Valstībā. Tomēr mēs esam aizmirsuši, ka pareizai ticībai seko arī pareiza darbība.
Vai mūsu ticība ir kļuvusi tāda pati kā tiem cilvēkiem Sandjego, gaidot lielo uguņošanas noslēgumu? Garlaicīgu, vīlušos un bezdarbībā stāvošu cilvēku ticība – gaidot Jēzus otro atnākšanu –, nemaz nedomājot par tiem, kuri ir mums blakus un cieš?
Septītās dienas adventistiem ir Valdnieks, un Viņam ir Sava Valstība.
Draudzes uzdevums nav tavā vietā darīt darbu, bet gan sniegt tev iespēju darboties un iesaistīties tajā.
Tavai draudzei vajadzētu tev palīdzēt īstenot tavu aizraušanos!
Dzīvot Dieva valstībā nozīmē arī kalpot saskaņā ar savu aizraušanos!
Dievkalpojumam vajadzētu būt laikam, kurā mēs kopā varam slavēt Dievu par tiem mirkļiem, kad kopā ar Viņu esam varējuši liecināt un kalpot sabiedrības locekļiem!
Pārāk ilgi mūsu garīgās dzīves augstākais punkts ir bijusi vienkārša dievkalpojumu apmeklēšana. Mēs klausāmies lieliskos vārdos, brīnišķīga mūzika mums palīdz sajust Dieva klātbūtni, bet tik bieži mums ir pārāk maz laika, lai izteiktu Dievam savu pateicību par to, ka Viņš mūs ir vadījis un atklājis ceļu uz Valstību katru nedēļu, mēnesi, gadu – katru brīdi.
Tomēr, ja mēs sēdēsim un neko nedarīsim, Dievam apniks mūsu sanāksmes.
Spāņu filozofs Unamuno stāsta par Segovijas pilsētas romiešu akveduktu; to uzbūvēja 109. gadā pēc Kristus. 1800 gadus tas no kalniem piegādāja vēsu ūdeni karstās pilsētas izsalkušajiem iedzīvotājiem. Gandrīz sešdesmit paaudzes dzēra ūdeni no tā straumes. Tad nāca cita paaudze, kura teica: „Šis akvedukts ir tik apbrīnojams un lielisks, ka to vajadzētu saglabāt kā vēstures relikviju, lai arī mūsu bērni to redzētu. Mēs atvieglosim tā gadsimtiem ilgo darbu.”
Viņi to arī izdarīja. Tā vietā viņi uzbūvēja modernas metāla caurules. Senajiem ķieģeļiem un apmetumam tika dota pienācīgā atpūta. Ar laiku akvedukts sāka brukt. Karsējošā saule drīz vien apmetumā izraisīja plaisas. Ķieģeļi un akmeņi sāka iebrukt un drīz sagāzās pavisam. Gadsimtiem ilga kalpošana nevarēja iznīcināt akveduktu, kamēr pāris gadu bezdarbība to sagrāva pavisam īsā laikā.
Tieši tā var notikt ar draudzi, kura neiegulda laiku un darbu, lai kalpotu sabiedrībai.
„Diženais vijolnieks Nikolo Paganini novēlēja savu brīnišķo vijoli Dženovai – savai dzimtajai pilsētai – un piekodināja, lai neviens to nespēlētu. Tas nebija labs nosacījums, jo lielākā koka īpatnība ir tā lietošanā – jo vairāk to lieto, jo mazāk var redzēt, ka tas ir nolietots. Tiklīdz kā to vairs nelieto, tas sāk trūdēt. Ekskluzīvā, samtainā toņa vijole tagad ir tārpu sagrauzta, nevērtīga, tā ir tikai relikvija. Novecojušais instruments atgādina, ka dzīve bez kalpošanas citiem ir bezjēdzīga.” (Bits & Pieces, 1992. gada 25. jūnijs)
Patiesība ir šāda: Valstība eksistē un tai ir Valdnieks. Lūkas ev. 4. nodaļā šis Valdnieks skaidri pateica, kāds Viņš ir. Tādēļ tas ir saprotami, ka arī mēs līdzināmies savam Valdniekam: esam žēlsirdīgi, taisnīgi, līdzjūtīgi, laipni un izpalīdzīgi. Ja ticīgo vidū būs redzamas šīs īpašības, viņi ne tikai būs pilni, bet gan pārpildīti
Gaidot
Tomēr mani visvairāk pārsteidza fakts, ka pūlis, kas vēroja šo uguņošanu, pēc tās vēl uzkavējās 35-40 minūtes, līdz brīdim, kad skaļrunī kāda balss paziņoja: „Tas arī viss, šī vakara šovs ir beidzies.”
Cilvēki gaidīja ko vairāk. Viņi gaidīja spīdošās violetās petardes, kas, gaisā izšaujoties, iegūst baltu un sudrabotu nokrāsu. Viņi gaidīja sarkanās, baltās un zilās petardes izšaujamies gaisā kā atmiņas no viņu bērnības, lai arī viņu bērniem būtu šīs atmiņas. Viņi gaidīja lielo noslēgumu.
Kad mēs bijām jaunāki, ik pa brīdim vecākiem jautājām – tas ir viss? Bet vecāki atbildēja: „Nē, pacieties, beigas vēl tikai būs.” Bet jūs nevarējāt to sagaidīt! Jūs vienkārši gribējāt redzēt lielo noslēgumu. Jūs zinājāt, kad tas brīdis bija pienācis. Tas vienkārši uzreiz bija citādāk, to bija vērts gaidīt.
Bet cilvēki Sandiego deviņu sekunžu laikā piedzīvoja uguņošanas sākumu, kulmināciju un nobeigumu. Viņi gaidīja lielo uguņošanas nobeigumu, bet tā arī to nekad nesagaidīja. Viņos vienkārši palika neapmierinātas ilgas.
Laikraksti šī šova izjūtas aprakstīja ar tādiem vārdiem kā “vilšanās” un “garlaicība”. Visi gaidīja lielo nobeigumu, nemaz nezinot, ka tas jau bija noticis.
Žēl, ka viņi šo laiku nevarēja izmantot kam lietderīgam. Šis lielais ļaužu pūlis minētajā laika posmā būtu varējis izmainīt pasauli, ja vien laiks būtu izmantots pareizi. Tomēr šie ļaudis vienkārši stāvēja un gaidīja lielo noslēgumu.
Pavisam nesen mēs atgriezāmies no Jaunanglijas ziemeļu telšu sanāksmes. Brīnišķīga vieta ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Tā bija lieliska pieredze. Šīs sanāksmes laikā tika kristīti četri jaunieši. Mums bija dota lieliska iespēja pavadīt laiku vietā, kur aizsākās mūsu konfesijas kustība. Es esmu no sirds pateicīgs par to!
Ierodoties Bostonas lidostā mūs sagaidīja pavisam nepatīkamas ziņas. Mūsu lidmašīna ir aizkavējusies. Lielākajai daļai cilvēku tas noteikti neko daudz nemainītu. Bet man ir trīs bērni un viņu dažādās elektroniskās ierīces pavisam drīz izlādējās. Tie bija grūti brīži. Puikas visu laiku savārīja kādus podus. Viņi pamanījās sagāzt visu, kas tiem bija apkārt. Viņiem nepavisam neklājās labi; tieši tādēļ arī man neklājās labi!
Bija tāda sajūta, it kā mēs nekad nepametīsim šo lidostu. Katras nākamās piecas minūtes, kuras bija jāgaida, likās kā vesela stunda. Puikas turpināja gāzt podus, viņiem bija garlaicīgi, es biju dusmīgs, un mana sieva arī.
Ko es ar to vēlos pateikt? Kad jūs vienkārši kaut ko gaidāt, tad ne tikai laiks iet lēnāk, bet tajā laikā jūs pamanāties iekļūt nepatikšanās.
Lielā vilšanās
Es to visu jums stāstu tādēļ, ka mēs esam tauta, kas piedzīvojusi lielu vilšanos. Tomēr mūsu sirdis joprojām ilgojas pēc tās svētās cerības, kas deg mūsos; cerība par Kunga drīzo atgriešanos. Gaidīšanas laikā mums jācenšas savas drēbes padarīt tik tīras, cik vien iespējams.
Daži no mums domā, ka vienīgais iemesls, kādēļ Jēzus nāca uz šo pasauli, bija, lai mūs atbrīvotu no grēka un īstajā laikā aizvestu uz Debesīm. Aplūkosim Jēzus vārdus un to, ko Viņš ir teicis par Savu nākšanu uz šo zemi:
„Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, Viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts: "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu." Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu. Un Viņš iesāka uz tiem runāt: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts."” (Lūkas 4:16-21, izcēlums pievienots)
Ko Jēzus teica? Vai Viņš teica, ka taisnība, miers un taisnīgums pavisam drīz uz mūžīgiem laikiem valdīs šai pasaulē?
Viņa atbilde ir: Jā!
Jēzus atbilde
Jēzus ļoti drosmīgi izsaka Savu apgalvojumu. Viņš nemēģina kaut ko noklusēt, lai pēc tam būtu vieglāk diskusijā aizstāvēt Savu viedokli vai lai nebūtu Sevi jāapkauno citu acīs.
Taisnīguma, miera un salīdzināšanas laiks ir piepildījies Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās dēļ. Mēs skaidri zinām, ka tas nenotika tikai tādēļ, lai katru no mums personīgi glābtu, bet arī tādēļ, lai nabagie dzirdētu labās ziņas.
Uz brīdi apstāsimies un padomāsim: “Kas ir labās ziņas nabagiem?” Vai labās ziņas ir tās, ka tiklīdz kā tu atstāsi šo samaitāto pasauli nākamā lieta, ko tu piedzīvosi, ir ceļojums uz Debesīm un tikšanās ar Jēzu?
Tieši tā! Šīs vienmēr būs labas ziņas gan bagātiem, gan nabagiem, tāpat kā pārbagātajiem un pavisam nabadzīgajiem, un arī vidusšķirai. Vai jūs zināt, kas vēl ir labās ziņas nabagiem? Ēdiens, apģērbs, ūdens, pajumte. Šīs lietas mūsos rada spēju un spēku turpināt cīnīties.
Dažreiz labās ziņas ir kas tāds, kas acumirklī uzlabo situāciju. Vai mūsu labās ziņas nabagiem ir kas tāds, kas maina viņu dzīves attiecīgo stāvokli? Vai tās palīdz viņiem dzīvot dzīvi pašreizējā Dieva valstībā? Vai mūsu labās ziņas ir labas tikai nākotnē, vai tās ir labas arī šodien?
Valdība Jēzus laikā bija korumpēta un vardarbīga. Ik uz soļa bija sastopama izmantošana - naudas izspiešana, neiecietība, alkatīga nežēlība. Tomēr Glābējs neilgojās pēc civilām reformām. Viņš neuzbruka un nenolādēja tautas ienaidniekus un izspiedējus. Viņš neiejaucās autoritāšu un vadītāju darbā. Viņš bija mūsu piemērs, un Viņš nepievērsās zemes valdniekiem. Ne jau tādēļ, ka Viņam būtu vienaldzīgas cilvēku sāpes, bet gan tādēļ, ka sāpju mierinājums nebija atrodams cilvēcīgos problēmu risinājumos. Lai remdētu sāpes, risinājumam jāaizsniedz cilvēks personīgi un jāizmaina tā sirds. (E.Vaita, Dieva apbrīnojamā žēlastība, 16.lpp oriģ.)
Vai mūsu labās ziņas ir kā grāmatas ar zināšanām, vai arī tās ir kastes ar apģērbu un pārtiku? Mēs zinām, kas mums ir vajadzīgs, kad esam izsalkuši - ēdiens. Ne tikai garīgais, bet arī fiziskais.
Jēzus Zemojoties un mazgājot mācekļu kājas, Jēzus piešķīra jaunu nozīmi cilvēka diženumam
Pasludinot labās ziņas un pielietojot tās arī praktiski, Viņš no jauna tās piedēvēja esošajai Dieva valstībai. Ikviens no mums izmisīgi ilgojās pēc šīs jaunās definīcijas. “Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.” (Romiešiem 14:17) Isarēla tauta vairs nebija labs paraugs Dieva valstībai.
Lai izvēlētos, kādu televīzijas raidījumu vai filmu mēs skatīsimies, mēs vispirms noskatāmies tā reklāmas rullīti jeb paraugu. Apmeklējot Apple mājaslapu un skatoties īsos reklāmas rullīšus, mēs redzam, kas pašlaik notiek mediju un tehnikas ražošanas jomā. Tomēr dažreiz minētie reklāmas rullīši ir tik garlaicīgi, ka mēs nevēlamies pavadīt laiku, skatoties piedāvāto materiālu.
Tomēr ir reizes, kad notiek pilnīgi pretējais! Mēs esam noskatījušies reklāmas rullīti un nevaram vien sagaidīt, kad redzēsim visu attiecīgo raidījumu vai filmu. Tomēr skatoties to, mēs saprotam, ka tā vērtība ir bijusi tikai reklāmas rullīša divās minūtēs.
Līdz Jēzus atnākšanas brīdim reklāmas rullītis par Dieva valstību bija visai garlaicīgs. Israēla tauta pasaulei nesniedza tādu Dieva rakstura atklāsmi, kurā kāds būtu ieinteresēts. Reklāmas rullīša dēļ neviens nevēlējās skatīties pašu filmu. Diženums viņu vidū nozīmēja būt izredzētajai tautai ar savu „likumu”, tradīcijām un mantojumu. Nabadzība un nelaimes bija zīme par dievišķo neapmierinātību; nabagiem un nelaimīgajiem tās noteikti nebija labas ziņas. Pat likums nebija labas ziņas tiem, kuri centās to pildīt nedomājot par Glābēju, jo likums tikai pārliecina par grēku un ceļ to gaismā.
Pasaulei izmisīgi bija vajadzīgas labās ziņas, un Jēzus tās tai sniedza pavisam vienkāršos vārdos. Jēzus labās ziņas bija augstākas par jebkādām teoloģiskām diskusijām un kļuva pavisam īpašas, jo pats Jēzus bija labās ziņas.
Labās ziņas bija miesa, tām bija bārda un apģērbs un tās malkoja ūdeni. Labās ziņas kļuva par fizisko dziedināšanu, tās kļuva par sabiedrību, kura dalījās visā, runāja par visu un parūpējās par ikvienu, kurš bija izsalcis, nosalis, nelaimīgs.
Debesu labās ziņas kļuva par šodienas labajām ziņām viņu dzīvēs, ikdienā, ceļoties un darot ikdienas darbus. Tās nebija ziņas par kādu dienu, kas „pienāks drīz”; tās bija labas ziņas ŠODIEN. Šodiena ir tā diena, kurā tiek pasludinātas labās ziņas par taisnību, mieru, redzi un brīvību. Pavisam drīz mēs piedzīvosim savu cerību un sapņu lielāko kulmināciju, redzot Debesu valstību parādāmies tās godībā, bet Debesu valstība sākas jau šeit un tagad.
Valstība un tās Valdnieks
Es esmu ļoti priecīgs, jo, kad labās ziņas ir patiesas un klātesošas, es nespēju darīt neko citu, kā vien priecāties. Es domāju, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ mācekļi negavēja, kad viņi bija kopā ar Jēzu. Viņi vienkārši vairs nespēja būt vienaldzīgi, dzirdot labās ziņas.
Tomēr tradīciju ieskautajai tautai bija pārāk grūti šīs labās ziņas sagremot. Viņiem tās bija par daudz un pat likās svešas. Bija grūti to aptvert, jo tas nozīmēja mīlēt nemīlamo.
Dievs bija noguris no paštaisniem darbiem. Viņu sanāksmes bija kļuvušas par tukšu greznību, un Dievs bija noguris pieņemt viņu tukšo pielūgsmi. Jau iepriekš tā bija noticis, par to lasām Jesajas 1:10-17:
„Klausaities Tā Kunga vārdus, jūs Sodomas valdnieki, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta! "Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?" saka Tas Kungs. "Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis. Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus? Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuri, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gan krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas! Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami! Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju Savas acis no jums, un, lai cik daudz jūs arī lūgtu, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas asinīm. Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!”
Arī Jesajas 58:1-10:
„Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus! Tie izjautā gan Mani ik dienas, it kā tie vēlētos izprast Manus ceļus kā tauta, kas mīl taisnību, kas nav atstājusi sava Dieva patiesību, kas nav noliegusi sava Dieva tiesības un kas prasa no Manis taisnības tiesu un gaida ar nepacietību, ka Dievs tai tuvosies. Kādēļ mēs gavējam, viņi saka, un Tu to neredzi? Kādēļ mēs mērdējam savu miesu, un Tu to neievēro? - Padomājiet tomēr: tai dienā, kad jūs gavējat, jūs veicat tomēr visas savas darīšanas un piespiežat arī visus savus strādniekus darīt savu darbu. Padomājiet vēl: jūs gavējat, lai būtu nesaskaņas un nevienprātības un lai rupji varētu laist darbā dūres; jūs negavējat tā, ka jūsu balss būtu dzirdama debesu augstumos. Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos - vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas Tam Kungam patīk? Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas, kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena.”
Dievs aicina mūs kļūt par tādiem sekotājiem! Viņš ilgojās vairāk nekā tikai pēc viņu greznības, upuriem, slavēšanas un pielūgsmes. Viņš vēlējās, lai Viņa tauta parādītu Viņa mīlestību ar līdzjūtību, patiešām varenos veidos redzamā un taustāmā dzīvesveidā.
KUNGA aicinājums Viņa sekotājiem vienmēr būs VAIRĀK MĪLĒT!
Viņš vairs neizliekas. 1.Jāņa 3:16-18 mēs varam lasīt par draudzes funkciju:
„No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!”
Vienmēr ir grūti klausīties Jēzus vārdos, jo Viņš it visu definē citādāk. Mums bieži šķiet, ka mēs zinām, ko Jēzus gribēja teikt. Tomēr Viņš reti kad teica to, ko cilvēki domāja, ka Viņam vajadzētu teikt.
Pasaulē, kurā galvenais ir raudzīties uz sevi un savām vajadzībām, Jēzus apgalvoja, ka sekot Viņam nozīmē pazemīgi lūkoties uz citiem.
Labās ziņas ir par jaunām vērtībām, jaunu trajektoriju, jaunu redzējumu, jaunu virzienu un jaunu dzīvesveidu. Dieva valstības labās ziņas nav jauns garīgais dzīvesveids, tā ir mūsu dzīves virziena maiņa.
Lai gūtu plašāku priekšstatu, iedomāsimies, ka tas ir līdzīgi, kā ar kompasa punktu noteikšanu. Sērfošanā šis punkts ir virzīts uz krasta pusi, burāšanā uz horizonta pusi un orientēšanās sportā uz punktu kartē. Kāds ir tavs sasniedzamais punkts ticības dzīvē, uz ko tu koncentrējies?
Labās ziņas nozīmē to, ka mums jātic, ka ir tāda Valstība un šai Valstībai ir arī Valdnieks.
Ļaujiet man to paskaidrot:
Daudzi kristieši uzskata, ka Jēzus nāca uz šo zemi tikai lai mūs glābtu, bet viņi ir kaut ko pārpratuši. Jau iepriekš citētajos pantos mēs varam lasīt, ka Viņš nāca, lai dāvātu ko vairāk kā vienkārši garīgu glābšanu; Viņš nāca arī lai radītu jaunu ekonomiku, kas būtu balstīta uz Debesu valstības principiem. Elena Vaita Jēzus kalpošanas uzsākšanu Lūkas ev. 4:18-21 apraksta šādi:
„Jēzus stāvēja ļaužu priekšā kā dzīvs to pravietojumu izskaidrojums, kas attiecās uz Viņu pašu. Atgādinādams vārdus, ko bija lasījis, Viņš runāja par Mesiju kā apspiesto atvieglinātāju, gūstekņu atbrīvotāju, bēdu nospiesto ļaužu dziedinātāju, kas akliem atdos redzi un atklās pasaulei patiesības gaismu. Viņa ietekmīgā runa un Viņa vārdu brīnišķais iespaids aizrāva klausītājus ar tādu spēku, kādu tie vēl nekad nebija izjutuši. Dievišķās ietekmes plūdu vilnis nolauza katru aizsprostu; gluži kā Mozus, tie skatīja Neredzamo. Kad viņu sirdis aizkustināja Svētais Gars, tie atbildēja ar dedzīga "Āmen!" saucieniem un Kunga slavēšanu.” (Laikmetu Ilgas 237.lpp oriģ.)
Gadu laikā mēs ļoti bieži esam pazaudējuši savu misijas apziņu un uzskatījuši Jēzu par vienkāršu intelektuālu ticību, nevis dzīvu līdzjūtību. Dieva valstība ir līdzjūtības valstība. Tāda tā vienmēr ir bijusi un būs.
Jēkabs to pasaka pilnīgi skaidri: „Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.”
Mēs esam aicināti dzīvot līdzjūtības valstībā – un izrādīt to. Lai to izdarītu, mums jāpiekrīt valstības ekonomikai un dzīvesveidam, un tas būs brīnišķīgi.
Ļoti daudzi jau tic līdzjūtības valstībai un darbojas ļoti aktīvi tās labā. Tomēr daži no viņiem atsakās atzīt, ka šai Valstībai ir Valdnieks. Šādā situācijā kristietībai ir iespēja parādīt, ka tā ir kas vairāk kā vienkārši labs dzīvesveids vai līdzjūtības sistēma pasaulei.
Mēs ticam Valstībai un atzīstam tās Valdnieku.
Tomēr ļoti bieži kristieši uzsāk savu ticības ceļojumu, atzīstot Valdnieku, bet atsakoties dzīvot Viņa Valstībā. Viņi ir pieņēmuši žēlastības straumes savā dzīvē, bet nekad nav spējuši pielietot praksē savu ticību. Viņi ir pieņēmuši Jēzu kā savu Glābēju, bet neatzīst Viņu par savu Kungu. Ūdenī viņi ir kristīti un mazgāti no pagātnes grēkiem, miruši vecajai dzīvei, bet nav augšāmcēlušies Svētā Gara spēkā, lai Kristū dzīvotu jaunajā Valstībās dzīvē.
Daudzi kristieši, kas pieņem Jēzu kā savu Glābēju, bet neatzīst Viņu par savu Kungu, nezina, ko darīt un kur iet, tādēļ viņi sāk norādīt uz citu draudzes locekļu grēkiem un cenšas tos labot.
Ja vien mēs varētu tos pašus spēkus nodot praktiskai kalpošanai Kristum un kļūt par Viņa rokām šai pasaulē!
Viens no labākajiem veidiem, kā pārvarēt teorētisku un filozofisku reliģiju, ir iesaistīties praktiskā reliģijā.
Šie divi stāsti palīdzēs jums to saprast.
Savā e-pastā es lasīju stāstu par uzņēmējiem, kuri pirms pāris gadiem apmeklēja konferenci, kas notika kādā citā pilsētā. Skrienot pa lidostas termināli uz savu lidojumu, kāds no tiem nejauši aizķēra galdiņu, uz kura bija nolikti āboli.
Viņi turpināja skriet uz savu lidojumu, kamēr uz grīdas visapkārt ripoja āboli. Viņi knapi paspēja uz savu lidmašīnu. Viens no viņiem sajuta līdzjūtību pret meitenīti, kuras ābolu galdiņu viņi bija apgāzuši, tādēļ viņš saviem draugiem teica, lai viņa sievai pasakot, ka viņš lidos ar nākamo lidmašīnu.
Tad viņš gāja atpakaļ uz vietu, kur iepriekš bija ābolu galdiņš un visapkārt ripoja āboli. Viņš tik ļoti priecājās, ka izdarīja šo izvēli. Sešpadsmitgadīgā meitene raudāja, asaras uztraukumā ritēja pār viņas vaigiem, viņai izmisīgi cenšoties salasīt nokritušos ābolus; pūlis viņai vienkārši gāja garām, neviens neapstājās, un nevienam nerūpēja viņas nožēlojamais stāvoklis.
Uzņēmējs nometās uz ceļiem viņai blakus, palīdzēja salasīt ābolus un nolikt tos atpakaļ uz galdiņa. To darot, viņš pamanīja, ka daudzi āboli bija nobružāti, tādēļ viņš tos nolika malā, citā groziņā. Kad viņš bija beidzis savu darbu, viņš no maka izņēma 40 dolārus un deva tos meitenei, sakot: „Lūdzu, pieņemiet šo naudu kā atlīdzību par radītajiem zaudējumiem. Vai jums viss kārtībā?”
Joprojām ar asarām acīs meitene pamāja ar galvu. Viņš turpināja: „Es ceru, ka mēs neesam sabojājuši jūsu dienu.” Kad uzņēmējs jau devās prom, samulsusī meitene viņam teica: „Ser...,”
Viņš apstājas, lai ieskatītos aklajās acīs.
„Vai jūs esat Jēzus?” viņa jautāja.
Otrs stāsts:
Abrahams Linkolns kādu dienu devās uz vergu tirgu. Viņš sajuta līdzjūtību pret kādu jaunu melnu meiteni un sāka likt likmes par viņu. Viņš uzvarēja izsolē un saņēma savu „īpašumu”. Meitenes seja bija īgna un dusmu pilna, jo viņa zināja, ka šis bija kārtējais baltais vīrietis, kurš viņu izmantos. Tomēr, ejot prom no vergu tirgus, Linkolns meitenei teica: „Tu esi brīva”.
„Ko tas nozīmē?” viņa jautāja.
„Tas nozīmē, ka tu esi brīva.”
„Vai tas nozīmē, ka es varu darīt visu, ko vien vēlos?”
„Jā. Tu vari darīt visu, ko vien vēlies.”
„Vai tas nozīmē, ka es varu teikt visu, ko vien vēlos?”
„Jā, tu vari teikt visu, ko vien vēlies.”
„Vai es varu doties visur, kur vien vēlos?”
„Jā, tu vari doties visur, kurp vien vēlies.”
„Tad...,” teica meitene, „es iešu Jums līdzi.”
Šis stāsts mums palīdz saprast satikšanos ar Jēzu – kad mēs Viņu patiešām satiekam, mēs arī paliekam kopā ar Viņu.
Pārāk bieži esam domājuši, ka mūsu ortodoksija (mūsu pareizā ticība) mums kaut kā ir palīdzējusi dzīvot Dieva Valstībā. Tomēr mēs esam aizmirsuši, ka pareizai ticībai seko arī pareiza darbība.
Vai mūsu ticība ir kļuvusi tāda pati kā tiem cilvēkiem Sandjego, gaidot lielo uguņošanas noslēgumu? Garlaicīgu, vīlušos un bezdarbībā stāvošu cilvēku ticība – gaidot Jēzus otro atnākšanu –, nemaz nedomājot par tiem, kuri ir mums blakus un cieš?
Septītās dienas adventistiem ir Valdnieks, un Viņam ir Sava Valstība.
Draudzes uzdevums nav tavā vietā darīt darbu, bet gan sniegt tev iespēju darboties un iesaistīties tajā.
Tavai draudzei vajadzētu tev palīdzēt īstenot tavu aizraušanos!
Dzīvot Dieva valstībā nozīmē arī kalpot saskaņā ar savu aizraušanos!
Dievkalpojumam vajadzētu būt laikam, kurā mēs kopā varam slavēt Dievu par tiem mirkļiem, kad kopā ar Viņu esam varējuši liecināt un kalpot sabiedrības locekļiem!
Pārāk ilgi mūsu garīgās dzīves augstākais punkts ir bijusi vienkārša dievkalpojumu apmeklēšana. Mēs klausāmies lieliskos vārdos, brīnišķīga mūzika mums palīdz sajust Dieva klātbūtni, bet tik bieži mums ir pārāk maz laika, lai izteiktu Dievam savu pateicību par to, ka Viņš mūs ir vadījis un atklājis ceļu uz Valstību katru nedēļu, mēnesi, gadu – katru brīdi.
Tomēr, ja mēs sēdēsim un neko nedarīsim, Dievam apniks mūsu sanāksmes.
Spāņu filozofs Unamuno stāsta par Segovijas pilsētas romiešu akveduktu; to uzbūvēja 109. gadā pēc Kristus. 1800 gadus tas no kalniem piegādāja vēsu ūdeni karstās pilsētas izsalkušajiem iedzīvotājiem. Gandrīz sešdesmit paaudzes dzēra ūdeni no tā straumes. Tad nāca cita paaudze, kura teica: „Šis akvedukts ir tik apbrīnojams un lielisks, ka to vajadzētu saglabāt kā vēstures relikviju, lai arī mūsu bērni to redzētu. Mēs atvieglosim tā gadsimtiem ilgo darbu.”
Viņi to arī izdarīja. Tā vietā viņi uzbūvēja modernas metāla caurules. Senajiem ķieģeļiem un apmetumam tika dota pienācīgā atpūta. Ar laiku akvedukts sāka brukt. Karsējošā saule drīz vien apmetumā izraisīja plaisas. Ķieģeļi un akmeņi sāka iebrukt un drīz sagāzās pavisam. Gadsimtiem ilga kalpošana nevarēja iznīcināt akveduktu, kamēr pāris gadu bezdarbība to sagrāva pavisam īsā laikā.
Tieši tā var notikt ar draudzi, kura neiegulda laiku un darbu, lai kalpotu sabiedrībai.
„Diženais vijolnieks Nikolo Paganini novēlēja savu brīnišķo vijoli Dženovai – savai dzimtajai pilsētai – un piekodināja, lai neviens to nespēlētu. Tas nebija labs nosacījums, jo lielākā koka īpatnība ir tā lietošanā – jo vairāk to lieto, jo mazāk var redzēt, ka tas ir nolietots. Tiklīdz kā to vairs nelieto, tas sāk trūdēt. Ekskluzīvā, samtainā toņa vijole tagad ir tārpu sagrauzta, nevērtīga, tā ir tikai relikvija. Novecojušais instruments atgādina, ka dzīve bez kalpošanas citiem ir bezjēdzīga.” (Bits & Pieces, 1992. gada 25. jūnijs)
Patiesība ir šāda: Valstība eksistē un tai ir Valdnieks. Lūkas ev. 4. nodaļā šis Valdnieks skaidri pateica, kāds Viņš ir. Tādēļ tas ir saprotami, ka arī mēs līdzināmies savam Valdniekam: esam žēlsirdīgi, taisnīgi, līdzjūtīgi, laipni un izpalīdzīgi. Ja ticīgo vidū būs redzamas šīs īpašības, viņi ne tikai būs pilni, bet gan pārpildīti